Sibīrijas darba nometnēs un cietumos, kas tika saukti par gulagiem Staļina laikā, dzīve bija īstā elle. Par šo elli zināja vien retais līdz 19.gadsimta beigās laikrakstos sāka parādīties ziņojumi par to, kā bija būt tur ieslodzītam.
Šausmu stāsti par dzīvi Sibīrijas gulagos14
599
2
Brutālie cipari
1890.gada avīzes rakstā, kura nosaukums bija "Sibīrijas cietuma dzīves šausmas" tika publicēti satraucoši cipari, kas nāca no Tomskas cietuma. Tajā tika ziņots, ka cietums vienlaicīgi varēja uzturēt 765 vīrus, dodot katram 0,1 kubikmetrus gaisa. Tomēr, mūžīgā problēma šeit bija pārapdzīvotība, un 1886 gadā cietumā dzīvoja 1313 vīri, 1887.gadā 1120 vīri un 1888.gadā 1380 vīri. Uz Tomsku nosūtīto ieslodzīto vidū bija slimie. Cietumam bija viena telpa, kurā varēja uzturēt 275 slimos ieslodzītos, bet patiesais slimo skaits krietni vien pārsniedza telpas ietilpību, kas bija pieejama. Piemēram, 1887.gadā Tomskas cietumā par slimiem tika atzīti 512 ieslodzītie. Lielākā daļa slimoja ar vēdertīfu. Tā kā priekš viņiem nebija pietiekami daudz vietas, viņi dažreiz tika sūtīti ārā atklātā gaisā eksistēt milzīgā salā. Mirstības rādītāji Tomskas cietumā bija visai augsti - katru gadu tur tika apbedīti no 360 līdz 400 vīriem.
Kanibālisms Sahalīnā
Cietums uz Sahalīnas salas bija pazīstams ar savu neparasto nežēlību, pat salīdzinot ar citām darba nometnēm un cietumiem Sibīrijā. 1894.gadā baumas un apstiprinājumi nāca gaismā par to, kā Sahalīnā izturējās pret notiesātajiem. Vīrieši un sievietes tika nežēlīgi pērti, dažreiz līdz nāvei. Viņu līķi tika sakropļoti. Bija arī ziņas par kanibālisma incidentiem, jo ieslodzītie netika baroti un nekā citādi netika pie pārtikas.
Nekāda kontakta ar ārpasauli
Kāds Jaundienvidvelsas, Austrālijas laikraksts 1952.gadā publicēja fascinējošu rakstu par poļu sievieti, kura ieceļoja Krievijā paciemoties pie draugiem, bet tad krievu varasiestādes viņu arestēja. Rakstā gan nav minēts par kādu noziegumu viņa tika sodīta, tomēr sieviete uz gadu tika nosūtīta darba nometnē Sibīrijā. Tur esot, viena no viņas lielākajām sūdzībām bija tā, ka viņai netika atļauts nekāds kontakts ar ārpasauli. Ieslodzītajiem pat neļāva uzzināt cik pulkstens vai arī kas par nedēļas dienu. Dēļ viņas dzimuma, viņai iedeva uzdevumu griezt biksēm kājas vietējā drēbju fabrikā. Viņai bija problēmas ievērot savu 300 pāru dienā kvotu, un kā par sodu, viņai tika samazināta apsolītā pārtikas deva. Viņas ikdienas uzturs sastāvēja no ūdens, sausas maizes, sojas pupām un kāpostiem.
Pašnāvības bija ierasta parādība
Dzīve un sodīšana Sibīrijas cietumos bija tik briesmīga, ka daudzi vīri nolēma vienkārši izdarīt pašnāvību. 1910.gada laikraksta ziņojumā bija teikts, ka vīrs, kurš tika nosūtīts uz Zarantui cietumu izdarīja pašnāvību pēc pēršanas. Viņš tika apsūdzēts par Krievijas iekšlietu ministra slepkavību. 1912.gadā, 40 politieslodzītie tika nosūtīti uz Nertoinskas cietumu. Tur viņi saņēma 30 pērienus. Vīri cieta no briesmīga bada, un bez šaubām, bailēm. Divi no viņiem izdarīja pašnāvību "atverot vēnas" un vēl divi izdarīja pašnāvību izdzerot indi. Pašnāvību mēģinājumi šķiet visos Sibīrijas cietumos bija plaši atļauti.
Sagriezti un iezīmēti
Zinātnieks un rakstnieks, Profesors Osendovskis, pavadīja 10 gadus ceļodams pa Sibīriju pētot apkārtnes minerālus. Kad viņš atgriezās, viņš dalījās savos stāstos ar publiku. Vienā rakstā, kas publicēts 1925.gadā, cienījamais zinātnieks atsauca atmiņā reizi, kad viņš ekskursijas laikā sastapās ar diviem izbēgušiem notiesātajiem. Viņš pierunāja abus sev nākt palīgā un pavadot laiku ar viņiem kopā uzzināja šo to par dzīvi darba nometnēs. Vispirms, abi vīri bija iezīmēti kā notiesātie. Viņu ausis bija daļēji nogrieztas, un viņu nāsīs pārgrieztas. Tas tika darīts, lai šos vīrus padarītu viegli identificējamus gadījumā, ja tie izbēgtu. Saskaņā ar Profesoru Osendovski, "Katram krievu pilsonim sastopot vīrus ar šādām pazīmēm bija tiesības viņus nogalināt."
Piespiedu precības
Neprecētās ieslodzītās sievietes, kuras ieradās Sahalīnas cietumā tika nekavējoties sūtītas uz kazarmu telpu. Neprecēti apsūdzētie vīrieši tad tika laisti iekšā izvēlēties sev sievu. Sievietes nedrīkstēja teikt nē, un precības notika uzreiz pēc tam. Sieviešu dzīve šeit nebija labāka par vīriešu. Bija vairākas instances, kur sievietes tika sistas, pērtas un spārdītas.
Gulēšanas apstākļi
Tjumeņas cietumā bija briesmīgi gulēšanas apstākļi. Notiesātajiem tika dota kamera ar koka platformu, kas atradās pusmetru virs zemes. Naktīs vīriem ar to bija jādalās. Nebija ne spilvenu, ne matraču vai segas. Viņiem bija jāguļ drēbēs, lai nenosaltu. Vienīgā lieta, kas vēl atradās katrā kamerā bija koka vanna. Pārapdzīvotība bija milzīga problēma šajā cietumā. 1888.gadā tika ziņots, ka vienā no kamerām bija vietas 35 vīriem, bet tajā brīdī tajā tika sabāzti 160.
Pieķēdēts pie ķerras
Ņemot vērā briesmīgos apstākļus Sibīrijas cietumos un darba nometnēs, daudzi centās izbēgt. Viņus parasti noķēra un sodīja, bet Sahalīnas cietumā bija kāds visai savdabīgs sods tiem, kuri tika notverti mēģinot izbēgt otro reizi. Šie cilvēki, vīrieši vai sievietes, tika pieķēdēti pie ķerras uz veselu gadu. Šis tika uzskatīts par "briesmīgu un bailes iedvesošu" sodu, un ne bez iemesla. Persona, kura bija pieķēdēta pie ķerras nekādīgi nevarēja rast komfortu naktī un bija spiesta vilkt ķerru sev līdzi, lai kur arī ietu. Tas arī padarīja vēl vienu izbēgšanas mēģinājumu gluži vai neiespējamu.
Tev patiks šie raksti
Drīzāk tie karavīri tās babenes rāva priekšā, sita un pazemoja.
