Vieta, kuru sauca par dziļāko iespējamo, kāda vien spēj būt. Bija piepildīta ar ūdeni, kurš gadsimtiem ilgi nebija maisīts. Vienīgais, kas šeit bija iestidzis bija, kāda brāķa rotaslieta, kuru zeltkalis bija piepildījis ar gaisu, lai tā izskatītos masīvāka un vētīgāka. Rotaslieta tika izmesta no ozolkoka laivas, kuras buru tika saplosījusi vētra. Laivā sēdēja desmit vīri, kurus pārņēma panika, jo bez vēja smago ozolkoka laivu iekustināt atpakaļ straumē nevarēja. Kad tie viens otru viars nespēja izturēt, tad laivas vecākais atvēra kādu lādi, kura tiem bija jānogādā pašā lielākajā ostā laikā. Lāde bija aizzīmogota un piekalta pie tērauda nešļiem, kas nodrošināja to, ka neviens bez atļaujas, nepamanīts nevarēs ielūkoties lādē. Laivas vecākais, ar vienu paņēmienu, norāva visus trīs zīmogus un pagriezis galvu tā, lai neredzētu, kas tur iekšā, izvilka no lādes pirmo kas patrāpijās pa rokai. Viņš laivas apkalpei rādija piepūsto rotaslietu un norādija, ka tā esot atnesusi viņiem nelaimi. Kapēc visa laivas apkalpe sapulcējās lavias dibengalā un katrs pie sevis purpinot nepatiku pret dienu, kad bija uzkāpuši uz laivas, skatijās kā laivas vecākais, skaļi kliegdams, aizmet ar lāstu pārņemto metāla krāmu. Rotaslieta atsitoties pret ūdens virsmu, noķēra griezes momentu, kas tai lika kā pludmalē iegrieztam akmenim lēkat no viļna uz vilni. Tā pārvarot trīspadsmit lēcienus, katru sprīža garūmā, tad atskanot dobjam plunkšķim, rotaslieta uzsāka savu ceļu uz dzīlēm, kur pat niecīgākais gaismas stariņš nekad klāt netiks gadsimtiem ilgi. Rotaslieta iestiga kādu kilometru virs klintsbluķiem pārklātās dzelmes, jo ūdens kārta šeit bija tik bieza, ka burbuļiem piepildītais metāls vairs nespēja grimt zemāk.
Vū bija brangākais no visiem jurās velniem viņš varēja niecīgāko zemūdens straumi izmantot tā, lai ieskrietos ātrāk par jebkuru citu, kas tam ļāva viņam priekšā novietoto gaismekli ietrīsināt tā, ka viņš pats vairs nemanīja sevis izstaroto blāvo apgaismojumu, kura iekļaujot pašu niecīgāko no niecīgākajām zemūdens radībām lika tai apjukt un meklēt patvērumu Vū plaši atplestajā un asiem zobiem pārklātajā rīklē, kuras zobi kā atskabargas saķēra nelaimē nokļuvušo kustoni. To bezrūpīgi žļembājot, Vū varēja pārtikt nedēļu vai pat divas, ja viņa mutē iekļuvusī radība bija lielāka kā parasti. Tā pēc kārtējā sirojuma, Vū sajutās pa smagu, jo bija spējis sevī ievilināt lielāko no jebkad aprītā. Tas Vū lika meklēt dzīļu straumi, kura spiež atdzisušo ūdeni uz augšu, lai tiktu nedaudz dziļāk, kur spiediens tā pārpildītajai māgai liktu sakļauties nedaudz ciešāk. Vū trīsināja spīdekli sev priekšā ar tādu sparu, kādu vien ļāva viņa čokurainā un pusapaļā galva. Savas neveiklās spureles, tas cieši sakļāvis tiecās uz leju. Līdz blāvās gaismas diapazonā ieslīdēja rotaslieta, kura atstarojot Vū gaismekli, to aicināja pie sevis. Vū saņēma visus spēkus, lai piekļūtu pēc iespējas tuvāk zelta krāmam, taču dzīļu straume viņu panesa garām šai lāsta pakļautajai lietai. Vū rotaslietā redzēja kādu citu jūras velnu, kurš ir stiprāks un lielāks par viņu, kapēc gribēja viņu pārspēt savā prasmē. Taču dzīļu straume dziļāk Vū vairs nenesa. Tā rotaslieta tur ir vēl šo baltu dienu, sastinguma apņemta un dzīļu iekļauta.
lasi, vērtē, kometnē 
