atgriežamies, tagad jau astotā daļa. priecīgu lasīšanu un pārbaudiet visas
mājas durvis!
atgriežamies, tagad jau astotā daļa. priecīgu lasīšanu un pārbaudiet visas
mājas durvis!
n o l ā d ē t ā f i l m a
Droši vien, ka esat redzējuši šausmu filmu ''Aplis''. Pirms viena dzīves šausmu atgadījuma biju pārliecināta, ka tas viss ir neīsts un murgojums, ka filma var nogalināt cilvēku. Man nebija taisnība...
Šis notika pirms trīs mēnešiem. Tas viss sākās ar to, ka manā dzimšanas dienā kāds uzdāvināja man DVD ar filmu ''Ložņas''. Es nolēmu to sākt skatīties kopā ar draugiem. Uzsākot DVD notika kas neizprotams - filmas vietā uz ekrāna parādījās istaba, visa netīra ar asinīm. Asinis bija visur, uz grīdas un sienām. Nebija nevienas pašas mēbeles istabā. Tikai viens liels spogulis bija pie sienas, izskatījās ļoti vecs un antīks, ar vecu apmali. Dīvainā kārtā šis spogulis nebija notraipīts ar asinīm. Istabā bija ļoti blāva gaisma un tādēļ mēs uzreiz nepamanījām divas lietas: uz vienas sienas ar asinīm bija uzrakstīts ''Tu mirsi'' un spoguļa atspulgā bija kāds vīrietis, pat ja istaba bija tukša. Skats palika apmēram kādas piecas minūtes. Nekas nenotika.
Mēs jau grasījāmies izslēgt ārā televizoru, kad pēkšņi vīrietis atspulgā pacēla roku un, gandrīz nesadzirdāmi teica: ''Anna''. Pieminēšu to, ka bijām četri cilvēki: Anna, Aleksis, Līza un Pēteris. Kādēļ es šo rakstu pagātnes formā? Jo viņi visi nomira. Visi, bet ne es. Bet es zinu, ka drīz gals pienāks arī man. Esmu par to pārliecināta...
Bet tagad atgriezīsimies pie tā nolādētā vakara. Anna bija ļoti pārbijusies, taču mēs sākām smieties, cenšoties pārliecināt, ka tas viss ir tikai stulba sakritība un, ka viņai par to ir jāizmirst. Anna vienmēr bija ieinteresēta mistiskās lietās un visu, kas vijas ap to, tādēļ viņa bija pārliecināta, ka tā nav nekāda sakritība. Viņa teica, ka vēlējās doties mājās.
Mēs nekad Annu pēc tā neredzējām... Tikai trīs dienas vēlāk viņas līķis tika atrasts ezerā. Policija ziņoja, ka tā neizskatījās pēc slepkavības. Aiz šoka mēs visi bijām sastinguši. Anna nekad neizdarītu pašnāvību. Nekad...
Pagājušas divas nedēļas kopš mistiski briesmīgā atgadījuma. Es tīriju savu istabu un atradu nolādēto DVD skapī. Nolēmu to noskatīties atkal. Viss bija tas pats kā pirmajā reizē to skatoties, tikai šoreiz vīrietis atspulgā izdvesa vārdu ''Aleksis''. Man sākās panika. Es skrēju pie telefona, zvanīju Aleksim un teicu, lai viņš steidzami atbrauc pie manis. Kad viņš atbrauca, es izstāstīju viņam visu, ko redzēju pirms pusstundas. Bet Aleksis atbildēja, ka tas ir tikai manā galvā dēļ Annas atgadījuma. Aleksis teica, ka dodoties mājās, pa ceļam izmetīs šo filmu miskastē. Viņš man lika, lai palieku mājās un neizeju, lai atpūšos. Un viņš aizgāja.
Četras dienas vēlāk es saņēmu zvanu no Pētera. Viņš man paziņoja, ka Aleksis ir miris. Miris. Pakāries savā istabā. Vēl, viņam bija pārgrieztas vēnas. Policija neatrada nekādas slepkavības pēdas. Viņiem tā izskatījās pēc pašnāvības. Alekša bērēs, es dzirdēju viņa tanti (viņš dzīvoja bez vecākiem) sakot, ka iekšā DVD atskaņotājā viņi atrada dīvainu disku un tur esot bijis vīrietis, kurš klusām teicis ''Līza''... Es palūkojos uz Līzu, kura tajā momentā viņa palika bāla kā līķis. Mēs nolēmām doties mājās kopā.
Kad devāmies mājās, mums bija saruna:
-''Es domāju, ka šiem visiem atgadījumiem pavisam noteikti ir kāds sakars ar to nolādēto disku'', teica Līza.
-''Kādā veidā? Kādā?!''
-''Pēc Alekša nāves es dzirdēju kādu, kas sauc manu vārdu. Manos sapņos es redzu to vīrieti, viņš mani sauc. Vīrietis
man teica, ka man tur patiks, ka mani draugi un vecāki tur gaida un...''
-''Tu gribi teikt, ka viņš tev liek izdarīt pašnāvību?!'' - es pārtraucu viņu, ''Bet tā nevar būt taisnība, tā notekti
ir sakritība!'' - to pasakot, es pati sev neticēju.
Bet Līza, it kā nolasot manas domas, teica:
-''Nemaz nemēģini mani nomierināt, Keit. Tu saproti visu ļoti labi. Tu dzidēji, ko Alekša tante teica. Vīrietis mani aizvedīs uz turieni. Paldies tev par visu, ko manā labā esi darījusi...''
Tā bija mūsu pēdējā tikšanās. Pagājušas trīs nedēļas, kopš Līza nomira. Visas šīs dienas, katru stundu un minūti
esmu pavadījusi bailēs, zinot, ka drīz pienāks mana kārta. Vienu vakaru es skatījos televīziju un pēkšņi, mans telefons sāka zvanīt. Paskatījos uz zvanītāja ID. Pēteris. Es notrīcēju un pacēlu.
-''Pēteri?''
-''Es noskatījos disku atkal. Viņš nočukstēja manu vārdu. Viņš gaida mani. Tagad es saprotu, ka vīrietis nolādētajā filmā pamudināja Annu, Aleksi un Līzu izdarīt pašnāvību! Tā nebija slepkavība. Tagad viņš nāk pēc manis. Viņš ir ļaunuma ieviesojums. Viņš paņems mūsu dvĒSELES. MĒS VISI MIRSIM...'' - es dzirdēju saraustītus pīkstienus. Zvana beigas.
Gals. Es sapratu, ka vīrietis, ļaunuma iemiesojums, mierā neliksies pirms mēs visi mirsim. Tad es savācu visus savus spēkus un skrēju uz Pētera māju. Nekur viņu neatradu. Tikai viņa televizors bija ieslēgts un tur bija tas vīrietis. Drīzāk ļaunuma iemiesojums. Es redzēju tās aukstās, ļaunās acis. Viņš skatījās uz mani. Es aizskrēju uz mājām. Pētera līķis tika atrasts mežā pēc piecām dienām. Viņš bija tik izkropļots, ka knapi policija noteica identitāti...
Man ir bailes. Neizsakāmas bailes.
Pāgāja trīs mēneši kopš mēs visi skatījāmies to filmu. Es vairs nebaidos, man ir vienalga. Bailes iedzina mani vienaldzībā. Pēdējās divas dienas es dzirdu savu vārdu. Naktīs es redzu tās aukstās acis, ļaunuma iemiesojumu cilvēka veidolā.
Viņš mani s a u c.
Jā, jo ja katru reizi kad tu noskaties kaseti kāds tavs draugs nomirst, tev noteikti tā jānoskatās vēl vismaz 4 reizes.