Pavasarī vecāki pārceļas uz dzīvi pirtī un visu faktiski sāk no nulles. Zemi lietošnā var saņemt kā jaunsaimnieki 10 h. Vairāk arī divi cilvēki nevar apstrādāt , jo brālis jau dabūjis darbu kaļķkmens lauztuvēs pie elektromotoru apkalpošanas. Faktiski tur palīdzēja iekārtoties Jaunzemju simnieks, kurš pats tur strādāja. Es no visa tā praktiski redzu ļoti maz, jo visu laiku esmu skolā. Vienīgi vasaras brīvlaiku pavadu te. Tēvs jau ar cirvja un zāģa palīdzību uzslējis kopīgu jumtu vecajām mūra cūku kūtīm un jaunam šķūnim. Te tagad pietiks vietas divām govīm, zirgam aitām, vistām un rukšīem. Labu slaucamo govi atved no Rozenvaldiem, tā esot pēcnācēja tai govij, ko 1940 .g. dāvinājām viņiem. Zirgu nopērk vietējā Akmenes tirgū. Labu izpalīdzīgu cilvēku ir tik daudz, ka minimālie iedzīves priekšmeti tiek savākti. Vasara paiet steigā un lauku darbos , jo lopiem ziemai siens jāsapļauj ar izkapti, dārzā ziemas iztikai jāizaudzē saknes. Labi, ka neskārts ir mūsu lielais pagrabs, tā ir galvenā mūsu produktu glabātuve. Pirmjā gadā tēvs iesēj arī miežus. Turpmāko visu gadu jau ēdam pašu ceptus garšīgus miežu raušus. Vēl liels atspaids ir bites. Kāds bišu strops arī palicis nesašauts un neizlaupīts. Tēvs pagatavo vēl kādus bišu stropus un ar medu esm nodrošīnāti.
Politiskā dzīve pagaidām diezgan nenoteikta, kaut ko melš par kolhoziem, bet konkrēts nekas nenotiek.
Skolā pa vasaras brīvdienām lielas lietas notikušas- izremontēta katlu māja, novāktas visas apkures krāsnis, apsilda skolu centrālapkure un pat elektrība ir. Iepriekšējā ziemā klasē uz katra sola bija sava apgaismošans lampa - lielgabalu lādiņu čaulīte ar saplacinātu vaļējo galu, kur iespiesta bija dakts, bet iekšā pildīta petroleja. Tā diezgan neganti kūpēja un smirdēja. Tādas rokās turot pārvietojāmies pa tumšajiem koridoriem 1945./1946. g. ziemas vakaros un arī mācījāmies. Nu tas viss jau aiz muguras. Arī man vecāki var vairāk ko ēdamu līdzi iedot. Taču ir savas problēmas, par kurām šodien pat iedomāties nevaram. Izņemot avīzi, nav nekāda iesaiņojamā materiāla, nav mājās neviena lieka trauciņa, nav pat stikla burciņas.Vienīgā dažreiz atrodmā tukšā tara bija kāda tukša nomesta vodkas pudele. Mana mamma arī vienā reizē atrod šādu tukšu pudeli , to kārtīgi izmazgā un piepilda ar saldu krējumu man līdzdošanai. Atstiepju vienā svētdienas pēcpusdienā to ar citiem labumiem mugursomā uz Auci. Otrā dienā siltumā krējums sabiezējis un no pudeles to laukā nedabūt. Tā arī neizdomāju kā to ārā no pudeles dabūt. Nevienam ne vārda nesakot, aizmetu pudeli ar visu krējumu, ko gandrīz 30 km biju nesusi. Arī mamma to nekad neuzzināja.
Mana 7. klase ļoti draudzīga. Gan čakli mācāmies, dažbrīd vēl čaklāk blēņojamies, par ko klases žurnālā skolotāji raksta piezīmes. Tiekam pie klases žurnāla un vienbalsīgi nolemjam, ka tāds mums nav vajdzīgs, sadalām sastāvdaļās, izdalām piezīmes pēc piederības un demonstratīvi sadedzinām. Tas notiek pavasara pusē un sagādā nopietnas raizes gan mums, gan skolas vadībai. Beidzam skolu ar pazeminātām atzīmēm kārtībā un dažam pazemina arī uzvedības atzīmi. Uzvedības atzīmi pazemina arī klases labākajam skolniekam, jo viņu atzīst par galveno organizātoru. Žēl, ka nav izlaiduma bilžu, kur visi klses zēni jau garajās biksēs, bet meitenes dažādās kleitās. Arī es mammas kurpēs un no mammas brūnas zīda kleitas pāršūtā kleitā. Ar klases labāko un nerātnāko skolnieku, ko iepazinu 6. klasē īsajās biksēs , adītās baltās vilnas zeķēs ar salāpītiem ceļgaliem, vēlāk Rīgā vēlreiz ceļi sakrustojās uz 52 gadiem.
Tūdaļ pavasarī iesniedzu dokumentus uz Auces vidusskolas 8. klasi. Vasaru pavadīšu atkal pie vecākiem. Jau zināms, ka internātu slēgs, pa vasaru jāsamrklē kur apmesties.
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi30/710693
