Latvieši franču Ārzemnieku leģionā13

Ir versija, ka šo brošūru autors bija slavenais latviešu lidotājs Herberts Cukurs. Droši vien šīs brošūras pamudināja ne vienu vien latviešu puisi doties piedzīvojumu meklējumos.

Šajā laikā Ārzemnieku leģionā dienēja arī leģendārais Latviešu leģiona cīnītājs, Bruņinieka krusta kavalieris, kapteinis Miervaldis Ādamsons.

Kad Miervaldis bija jauns jūrnieks, viņa  konflikts ar kuģa kapteini beidzās ar to, ka kapteinis nokļuva Marseļas slimnīcā, un tolaik šādos gadījumos  Ārzemnieku leģions labi glāba situāciju- līgumu gan viņam nācās parakstīt uz sešiem gadiem.   Viņš piedalījās vairākās kaujās Marokā un Tunisijā. Kādā kaujā ar arābu nemierniekiem viņa vienība smagi cieta, dzīvi palika tikai septiņi leģionāri.  Ādamsons, dienot Ārzemnieku leģionā, saņēma   divus  ordeņus par varonību un ieguva seržanta pakāpi. Tieši šajā laikā Ādamsons tika pie iesaukas Marokas baigais ("The Moroccan terror" , kas vēlāk viņu pavada visu dzīvi.

Pēc II pasaules kara  bijušajiem karavīriem neļāva apmesties bēgļu nometnēs   un daudzi no viņiem atrada izeju — atkal doties karā. Latviešu zēniem kara sagrautajā Vācijā, kur darbu atrast bija gandrīz neiespējami, tā bieži vien bija gandrīz vienīgā iespēja bezizejas  situācijā. Šo iespēju izmantoja pat tikko karā sakautie vācieši - pēc kara   leģiona sastāvā karoja 18000 vāciešu Ārzemnieku leģions bija plaši atvērts visiem atstumtajiem un dzimteni zaudējušajiem, pilnībā attaisnodams savu devīzi Legio patria nostra — Leģions ir mūsu tēvija. 

Salīdzinot ar vācu armiju, leģiona režīms bija daudz maigāks. Apgāde stipri labāka, frančiem patīk labi ēst, un viņi labi baroja arī leģionārus. Apmācība gan bija nopietna un notika Alžīrijā, toreizējā Francijas kolonijā Ziemeļāfrikā. Trīs mēnešus jaunos leģionārus dīdīja franču valodā, soļošanā, dziesmās, tuvcīņā no agra rīta līdz vēlam vakaram. 

Francija toreiz  vēl  turējās pie koloniālajiem iekarojumiem un latviešu leģionāri nokļuva Indoķīnas karā un viņiem nācās karot Vjetnamā. 

Viņu pretinieks bija PSRS un Ķīnā izskolotā vjetnamiešu komunista Ho Ši Miņa karaspēks, kuru labi apgādāja sarkanais bloks. 

„Tonkinas kalnos manu izpletņlēcēju bataljonu sakāva. 60% lieli zaudējumi. Es biju otrais numurs patšautenei, tas, kurš nes munīciju. Abus ar šāvēju ievainoja, kritām vjetu gūstā,” atceras bijušais leģionārs Bruno Plūme. No 33 viņa vienības vīriem jau kaujas sākumā dzīvi palika 14. 
 

„Vjeti ir dūšīgi karotāji. Kad ar ASV prezidenta Kenedija lēmumu Vjetnamas krastā izkāpa pirmie 20 000 jūras kājnieku, mēs, četri latvieši, bijušie Ārzemnieku leģiona karavīri, dzērām vīnu. Un cits citam teicām — viņi nezina, kur ir iekūlušies,” 

Arī mūsdienās Ārzemnieku leģionā dien latvieši- daļa vienkārši piedzīvojumu meklējumos, daļa naudas dēļ- dienot bāzē alga ir 2000 eiro mēnesī, karā — ap 4000 eiro. Artūrs Tarzieris, latviešu puisis, kurš pats ir dienējis leģionā, saka: " Man nepatīk, ka, atgriežoties Latvijā, man vairs nav neviena drauga, jo visi Anglijā lasa zemenes. Ja nu tiešām nevar Latvijā izdzīvot, labāk tad ir braukt uz franču leģionu. Lasot zemenes, tu esi trešās šķiras melnstrādnieks, bet militārists ir viena no cienījamākām profesijām.”