Bija?
Varbūt bija,
Varbūt tomēr nebija.
Kurš tagad vairs pateikt var,
Grēkojām vienmēr - gan sapnī,
Gaišā dienas laikā un nomodā arī.
Vārna aiz loga ķērca kā negudra,
Šūpojot sēru karogam līdzīgo asti.
Aiz sienas kaimiņš atkal vēma
Un lamāja savu sievu prasti.
Diena ausa pelēki drūma.
Augšā galdu kāds stūma.
Vēl viens mirklis un
Nekas, kas bija,
Nebija,
Nē.
Ir?
Varbūt ir,
Varbūt tomēr nav.
Kurš to tagad pateikt var?
Cerība, izmisums, sāpes, maldi.
Brāga smird kublā tik šķebīgi saldi,
Kandža pil spainī, viss mājoklis dvako.
Mūžīgā neziņa, jūtas un ārprāts trako.
Smacīgi. Gribas atvērt aizsvīdušo logu.
Pagalmā atkal tas bomzis stutē žogu.
Ieraudas bērns, skan vijole klusi,
Kviec aizgaldā cūka kā neēdusi.
Tas viss tepat apkārt ir un ir.
Mirklis, kad tas pazūd
Nāk ilgi, ilgi, tad
Viss pazūd.
Nav.
Būs?
Varbūt būs,
Varbūt, ka tomēr nebūs.
To tagad nepateiks neviens.
Īstam vīrietim atkal sievieti gribas
Sieviete,dieviete kas taisīta no ribas
Par kaut ko baidās, sapringst gaidās.
Kāds mirējs gultā bez elpas svaidās.
Visa pasaule jau sastingst bez elpas,
Vienmēr par maz tai dzīves telpas.
Visi neziņā gaida lielu brīnumu.
Brīnums notikt vairs nevar,
Jo ticīgo palicis maz.
Vai nākotne būs?
Varbūt būs,
Ja cilvēcīgs
cilvēks
Būs.
Kas bija ir un būs,
Lai nepārsteidz vairs mūs.
