Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #86
“Ja tu lasi šo zīmīti, es tevi apsveicu ar to, ka spēji tikt cauri labirintam un izvairījies no tīģeriem. Diemžēl, duvis, kuras ir tavā priekšā, nav īstas.”
Mani notiesāja ar nāvi un kad man jautāja, ko es vēlos kā savu pēdejo maltīti, es uzrakstīju:”labu picu,” bet, kad es atvēru man iedoto kasti, es ieraudzīju, ka uz picas visapkart ir dzeltenu augļu gabaliņi.
Kā rakstniekam, šausminošas ainas vienkārši lido no mana prāta uz maniem pirkstiem, liekoties tik īstas, kamēr izbaudu katru minūti. Es nekad, nebūtu iedomājies, ka tas varētu būt tik... netīri.
Dažreiz man liekās, ka mums ir tikai mānīgs iespaids, ka otrais pasaules karš atrisināja visas ar nacismu saistītās problēmas.
Braucienā ar mašīnu kopā ar tēti es priecīgs caur logu norādīju uz, kādu ceļa zīmi:”Skaties tētuk, reku ir zīme, kas nosaukta manā vārdā,” atpazīdamssavu vārdu uz ielas nosaukuma. Pēc vairaku zīmju ar manu vārdu šķērsošanas, es saku domāt, kapēc kaut, kāda sieviete Ambera, visu laiku zvana manam tētim un prasa, kur es esmu.
Es centos pārdot savu dvēseli. Viņš tikai pasmējās un pateica:” Kapēc, lai es maksātu par kaut ko tādu, kas tāpat pēc pāris nedēļām būs mans?”
“Tu tēlo savu paralīzi,” pabalstu inspektore ņirdza, “ un man arī ir veids, kā to pieradīt. Viņa pieliecās un aizdedzināja manu palagu un atgaja soli atpakaļ, vērodama mani un gaidīdama straujo kustību, kuru tā arī nekad nesagaidīja.