Iepriekšējā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-74/868556
Alans tukšo jau ceturto alus kausu un jūt, kā pasaule palēnām sāk griezties uz riņķi aizvien vairāk. Viņam iepretim sēž Niks. Jā, tas pats, kas uzrodas reizi divos mēnešos, ir pilnīgs pakaļa, bet tomēr viens no Alana labākajiem draugiem.
-Tā tad tu tagad esi aizņemts čalis? - Viņš jautā, cenšoties pārkliegt skaļo mūziku. Viņu galdiņam garām paspraucas cilvēku bars, teju apgāzdami glāzes.
Alans tikai pamāj ar galvu. Ja vien Niks saprastu, ka pasaulē ir arī svarīgāki notikumi un izjūtas par nemitīgu strādāšanu.
-Es gan neticu mīlestībai – tāda vienkārši neeksistē. - Niks neticīgi nošņaukājas un ielej mutē lielu malku ruma.
-Jo tevi neviens nemīlēja? - Alanam pasprūk pār lūpām. Viņš par savu istabas biedru neko daudz nezina un tomēr ar to mazumiņu pietiek, lai trāpītu puiša vārīgajā vietā.
Niks ļauj mūzikas dārdoņai uz mirkli sevi pasargāt, it kā tā būtu kāda siena, kas šķirtu viņu no Alana. Šoreiz viņš nepadosies kārdinājumam – nepiecelsies un nedosies prom.
-Jā, mani neviens, sasodīts, nemīlēja! - Balss izskan skarbi un skaļi, – Mana māte...viņa...viņa mīlēja tos neskaitāmi daudzos vīriešus, kas nemitīgi viņu iekaustīja un atņēma naudu, bet viņa neredzēja, kā es izaugu. Es biju vislaik līdzās, mierināju, kad viņa pēc kārtējā strīda sēdēja virtuvē uz grīdas ar sadauzītu seju un lauztiem pirkstiem. Es vienmēr biju tur – pie viņas. - Viņš runā ātri un aizgūtnēm.
Alans cauri dārdoņai dzird puiša balsi, kas izklausās citādāk, nekā ierasts. No sarkasma ne vēsts...tā skan pat skumji, kas Nikam ir tik neraksturīgi, jo viņš allaž ir centies būt pozitīvs un pārējos uzmundrināt ar kaitinošiem jokiem.
Alans vēro, kā Niks pieceļas un dodas uz izejas pusi. Šoreiz viņš neļaus puisim aizbēgt, kā tas ir noticis citās reizēs.
Niks paiet nostāk no skaļās mūzikas, ko izdveš nieka mājele un uztin cigareti. Vienu viņš pasniedz Alanam, un šoreiz puisis netaisās pat atteikties. Galu galā – Hanna atrakstīja tik sausu īsziņu un atļāvās nomest klausuli, kad Alans vairākkārtīgi bija centies viņu sazvanīt. Viss rezultējās ar automātisko balss atbildētāju, kas pieklājīgi ziņoja, ka Hannas telefons atrodoties ārpus uztveršanas zonas.
Viņš bija cerējis, ka viņa vismaz paskaidros kaut ko vairāk vai apliecinās, ka ar meiteni viss ir vislabākajā kārtībā.
Niks aizdedzina Alana cigareti un viņi kādu mirkli izbauda dūmu mierinošo efektu. Aukstajā gaisā Alans jūtas kā no jauna atspirdzis un enerģijas pārpilns.
-Atvaino, ka iepriekš pateicu tev tādus vārdus, vecīt...- Alans nervozi izbrauc ar roku cauri matiem un palūkojas pāri Nika plecam, nevēlēdamies uztvert viņa skatienu.
-Nekas. Tu jau nezini visas detaļas. Bet šovakar es beidzot esmu gatavs tās kādam atklāt. - Niks saka un ievelk kārtējo dūmu.
Tad viņš nosēžas uz zemes un Alans dara tāpat. Viņš zina, ka nāksies šo stāstu uzklausīt vienalga – grib viņš to vai nē.
-Liekas, ka nevienam nav bijusi tik sūdaina un sačakarēta bērnība, kā man. Man tā šķita teju visu mūžu, ko biju nodzīvojis. Nemitīgā mātes glābšana, aizstāvēšana, kautiņi ar viņas vīriešiem, kas lielākoties labprāt dusmas izgāza uz mani. Un tad vienā dienā es pārrados mājās un atradu māti guļam virtuvē uz netīrās grīdas. Tas jau nebija nekas sevišķs, zinot, ka viņa pēdējā laikā mēdza arvien biežāk aizrauties ar grādīgajiem. Protams, blakus gulēja tukša pudele. Es viņu purināju un purināju, bet nekādas reakcijas. -Niks turpina stāstīt un Alans jau nojauš, kāds varētu būt nobeigums.
Pēc mirkļa puisis skaļi to apliecina un Alans nodreb. Atrast māti mirušu ar pārgrieztām vēnām nav nekāds patīkamais skats. Viņš uzreiz aizdomājas par savu uzstājīgo māti, kas ir gatava iet pāri simtiem līķu, lai tikai panāktu savu. Lai gan viņa ir uzstājīga un valdonīga, Alans nespēj iztēloties, kāda būtu dzīve, ja pēkšņi viņas vienā dienā vairs nebūtu. Ir taču tādi cilvēki, kas vienkārši neprot izrādīt mīlestību un Alana vecāki ir vieni no tiem, taču tas nenozīmē, ka viņi būtu slikti vai kā citādi nederīgi šai sabiedrībai...
-Pēc tam es aizbēgu no mājām. Tālāko atceros tikai fragmentāri, bet ir kas tāds, ko neesmu stāstījis nevienai dzīvai dvēselei. - Niks turpina, atgriežot Alanu realitātē. Drauga vaigi un seja kaist tumši sārtā tonī un Alans ir pārliecināts, ka pie vainas ir izdzertais alkohols, kas liek raisīties Nika mēlei un, iespējams, izpaust, ko tādu, ko puisis labprātāk būtu vēlējies visu mūžu paturēt sevī.
-Tovakar es atradu kādu pamestu daudzstāvēni. Es nedomāju, ko daru, vienkārši uzrāpos pa trepēm līdz atdūros pret jumtu. Un pēc mirkļa es stāvēju uz jumta malas un lūkojos tieši bezdibenim acīs. Alan, es tajā vakarā goda vārds būtu nolēcis, jo man nebija neviena sakarīga argumenta, kāpēc man vajadzētu palikt dzīvam un paildzināt agonijai līdzīgo mūžu. - Nika balss skan tik pārliecinoši, ka jau atkal Alana ķermeni sāk tirdīt drebuļi.
Viņš nespēj noticēt, ka mūžam tik pozitīvais Niklāvs jebkad būtu kaut vai iedomājies, ka spētu atņemt sev dzīvību.
-Tomēr mirklī, kad es jau biju pārliecies pāri malai, lai atspertos un izdarītu pēdējo lēcienu dzīvē, mani kāds parāva uz atpakaļu. Tā bija kāda meitene, kas neļāva man izdarīt pašnāvību un ja nebūtu viņas, es te šobrīd neatrastos un nespētu no jauna iemīlēt dzīvi. - Viņš saka, un katrs vārds, ko Niks pārlaiž pār lūpām, pārsteidz Alanu aizvien vairāk.
Pēc tam Niks vaļsirdīgi atzīstas, ka meitene esot bijusi no tuvākā bērnu nama un nav izskatījusies laimīga līdz mirklim, kad viņi devušies nelielā izbraucienā uz tuvējo ciemu.
-Un tad viņa solīja, ka dosies man līdzi, ka bēgs kopā ar mani. Es nogaidīju visu nakti, bet viņa tā arī neparādījās. Lai gan vārds ir piemirsies, meitenes seju es spētu atpazīt kaut vai tūlīt starp simtiem citu seju. Esmu viņai parādā pateicību, ko nevar izskaidrot ar vārdiem. - Niks saka un nodzēš cigareti.
Alans nav pamanījis, ka viņējā jau teju ir nokūpējusi, tāpēc vienkārši aizsviež to prom.
-Vai esi meklējis to meiteni? - Viņš pajautā.
Niklāvs allaž ir bijis noraidošs pret daiļā dzimuma pārstāvēm un dažkārt viņi ir pat nopietni strīdējušies, jo Alans tās ir vedis uz abu istabiņu.
-Jā. Bet tas nav iespējams. Visdrīzāk viņa dzīvo vēl tur, bet tici man, tā ir pēdējā vieta, kur vēlos atgriezties. - Viņš atbild, lūkodamies tālumā.
Alans seko Nika skatienam un tas atduras pret kādu meiteņu kompāniju.
-Šķiet, ka mums pienācis laiks atlaist bremzes, vecīt! - Viņš iebiksta Alanam sānos un pieceļas.
Pēc šīs sarunas Alans nekad vairs Niku nespēs uzlūkot tā, kā agrāk. Viņš ir pārcietis tik daudz un šobrīd dara visu, lai atveseļotos un uzsāktu normālu, pastāvīgu dzīvi.
Galu galā – viņam izdevās iekļūt budžeta grupā un atrast darbu, kas prasa negulētas naktis un daudz enerģijas. Alans ir pārliecināts, ka šādā veidā Niks kaut uz mirkli spēj aizmirst visu, ko pagātne ik dienu liek viņam atcerēties no jauna.
-Tu nāc vai nē? - Niks uzsauc Alanam, jau esot pusceļā pie spiedzošo meiteņu baru.
Alans papurina galvu.
Viņš nav tāds.
Viņš nekad nespētu Hannai ko tādu nodarīt.
----
Nākamā daļa – http://spoki.tvnet.lv/literatura/Ilgas-76/869114
