Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #65
Tulkoti, īsi, šermuļus uzdzenoši stāstiņi #660
Tu esi mājās viens un tu ziņās dzirdi par slepkavu, kurš izbēdzis no cietuma. Tu skaties uz stikla durvīm savā pagalmā un ievēro vīrieti stāvam ārā sniegā. Viņš atbilst cilvēkam, kuru tiko vērji televīzorā un viņs smaida, skatoties uz tevi. Tu norausties un paņem telefonu un zvani 112. Tu paskaties aiz muguras uz stiklu un redzi, ka viņš tev ir jau tuvāk. Tu piespied telefonu pie auss un ivēro, ka viņš ir pazudis. Telefons izkrīt tev no rokām, kad tu saproti, ka sniegā nav pēdu, ka tas bija tikai viņa atspulgs.
Džona Lovsona māja ir viena no dīvainākajām vietām Amerikām, neviens nezina, kas tieši tur dzīvo, ja neskaita manekenus ar paradumu pašiem no sevis pārģērbties un mainīt atrašanās vietu mājā. Katru dienu mājas priekša ir kā nosēta ar dzīvīgiem, sieviešu kārtas manekeniem, kuri ir saģērbti pagajušā gadsimta apģērbos. To pozas, skaits un tematika mainās no dienas uz dienu. Neviens nezina kā tie tur nokļūst, kas tos ģērbj, jo neviens nav redzējis šajā mājā dzīvu cilvēku jau gadiem. Daži uzskata, ka manekeni tiek ģērbti, lai liktu cilvekiem domāt. Viņi domā, ka satērptie manekeni ir kā norāde uz, kādu neatrisnātu mīklu. Citi saka, ka leļļu mistērija slēpjās mājas vēsturē. 1871. gadā, kad norisinājas divu nedēļu ilgs aukstuma vilnis, notika vilciena avārija. Tā notika tikai 200 pēdas no mājas, momentā nogalinot 22 cilvēkus. Ir ticējums, ka manekeni, vienmēr, norāda uz avārijas vietu.