Viņi gulēja apskāvušies un fonā skanēja mūzika no Patrīcijas telefona.Lantiss ar roku pārbrauca pāri meitenes matiem.-Es gribu ātrāk tikt prom no šejienes.Patrīcija maigi viņu noskūpstija un teica-Zinu bet pacieties.Lantiss iesmējās un nopūtās.-Klau kas jums tur ir ar Nikalāvu?
-Nu jau vairs nekas salabām.Nu tur par mammu sastrīdējāmies.Āā aizmirsu tev pateikt viņa vakar atbrauca.Mēs parunājāmies un jā tagat mūsu attiecības ir tādas kā agrāk.
-Tad labi nevajaga zaudēt kontaktus ar ģimeni.
-Es zinu, bet es negribu zaudēt tevi.
Lanitss savilka uzacis-Tu mani nezaudēsi tici man.
Patrīcija pieliecās viņam klāt un noskūpstija.Viņa vēlējās šo puisi sev paturēt mūžīgi un nekad nevienam neatdot.Lantiss pieliecās meitenei pie auss un čukstēja-Ja vien tu zinātu kā laiks velkas kad tu nēesi man blakus.
Patrīcija pasmaidija-Saprotu.
Viņai tā īsti nebija jo pēdējā laikā viņa daudz gulēja un sapņoja.Tomēr vēl nevienu reizi viņa nebija sapņojusi par Lantisu.Viņa pacēla galvu un ieskatijās puiša acīs-Pastāsti kaut ko.
Lantiss pakasija galvu un kādu brīdi padomāja.
-Tā ko lai stāsta?... Labi Patrīcij klausies, es saprotu to ka mēs nēesam ilgi pazīstami un tas ir jocīgi ka mēs tik ātri sagājām kopā bet Patrīcij es vienkārši jūtu ka tu esi tā īstā un tu man esi vajadzīga.Piedod ka no sākuma nebiju gluži atklāts pret tevi bet tagat es saprotu ka es gribu tev uzticēties un vēlos lai tu uzticies man.
Patrīcija sāka raudāt Lantiss piecēlās sēdus un ievilka meiteni sev klēpī un apskāva viņu-Par ko tu raudi?
Patrīcija pasmaidija un noslaucija asaras-Nē viss kārtībā vienkārši tas bija tik skaisti nu tas ko tu pateici.Lantiss es tiešām tevi mīlu.
-Es zinu.
Patrīcija satvēra viņa roku un uzlika to sev pie sirds-Tu esi šeit un šeit arī paliksi.
-Es apsolu...
Viņš pieliecās un vēlreiz noskūpstija viņu.Patrīcija pat vārdos nespēja izteikt to kā viņa pašlaik jutās sajūtas bija vienkārši neaprakstāmas.Viņa tik ļoti mīlēja Lantisu ka pat nespēja iedomāties savu dzīvi bez viņa.Viņa saprata ka tas varbūt izklausijās stulbi un bērnišķīgi bet viņa vienkārši tā jutās.
Puisis klusēja un turēja Patrīcijas roku-Vai tu esi nedaudz padomājusi par to pārvākšanos?
Patrīcija paraustija plecus-Vēl nē Lantiss varbūt par to parunāsim vai padomāsim kad tu tiksi laukā no slimnīcas jo es vēlos lai tu man esi tad blakus.
Lantiss piekrītoši pamāja ar galvu-Saprotu es tev neko neuzspiedīšu.
Patrīcija psmaidija un satvēra puiša zodu.
-Es mīlu tevi.
Kad Patrīcija brauca ar riteni mājās viņa nespēja beigt smaidīt šī diena vienkārši bija izdevusies.Kad viņa atbrauca mājās viņa ieraudzija ka viņas māte un arī Lantisa māte sēdēja dīvānā un dzēra vīnu un aizrautīgi runāja un smējās.Patrīcija pasmaidija klusām pateica čau un uzgāja augšā savā istabā.Viņs ierāpās gultā un paņēma sev blakus Mazulīti.Viņa paskatijās pa logu debesis bija ideāli rozā krāsā...
Viņa paņēma telefonu ielika austiņas ausīs un uzslēdza uz pilnu skaļumu mūzika un grima savās domās...
