local-stats-pixel fb-conv-api

Ilgas //131

82 0

Nelielo telpu piepilda griezīgā modinātāja skaņa. Hanna dzird, kā nočīkst Ksenijas gulta un steidzīgi soļi dodas vannasistabas virzienā. Ar katru minūti aizvien vairāk aug meitenes satraukums par pirmo skolas vietu jau atkal nezināmā vietā.


Nespēdama ilgāk nogulšņāt, viņa izrāpjas no gultas un sāk ģērbties. Aizvakar viņas abas bija devušās uz tirdzniecības centru, kas Hannai šķita tik milzīgs un pievilcīgs. Viņas izstaigāja neskaitāmus veikalus, lai atrastu meitenei jaunas, piemērotas drēbes. Ksenija teica, ka vecās viņas ziedošot labdarībai vai aiznesīs uz dzīvnieku patversmi.


Hannai ļoti iepatikās auduma sarafāns, zem kura meitene apakšā pavilks vienkāršu, ķiršsarkanu džemperi. Brīdī, kad viņa ir ietērpusies savā jaunajā apģērbā, istabā parādās Ksenija, pārsteigta, ieraugot Hannu jau saģērbušos.
Viņas mati ir savēlušies, acis apsarkušas un nedaudz aizpampušas, bet sieviete vienalga pasmaida.
-Tu jau augšā? - Viņa vaicā, lai gan tas ir acīmredzams.


-Nenāca miegs... - Hanna mazliet saknosās. Varbūt viņai vajadzēja gaidīt, kad Ksenija pati pamodinās.
-Man prieks, ka tu vismaz esi cīrulis. - Viņa, nožāvājoties, piebilst un tad pieiet pie drēbju skapja.
Hanna izķemmē savus garos, biezos matus, kas nu jau sniedzas līdz dibenam. Ksenija solījās meiteni aizvest pie friziera, lai apgrieztu nedaudz matu galus, tādējādi padarot tos dzīvīgākus un veselīgākus.
Kad mati izķemmēti, Ksenija tos sapin divās franžu bizēs.


-Tava pirmā skolas diena būs veiksmīga. - Viņa saka, spoguļa priekšā saspiezdama Hannas plecus.
-Nezinu gan. - Meitenes balsī iezogas bailes, kas mijas ar šaubām. Atceroties iepriekšējo skolu, viņas kuņģis saraujas čokurā. Labi, ka meitene neko nav ēdusi, citādāk visas brokastis atrastos uz Ksenijas paklāja.
-Tā ir jauka skola. Klasē maz skolēnu, neviens tevi neapsmies. - Viņa mierinoši noskūpsta Hannu uz galvvidus. Meitene pasmaida savam atspulgam un tad seko Ksenijai līdzi uz virtuvi.
Ar vienu aci Ksenija pieskata omleti, bet ar otru vēro Hannu, kas pacietīgi sēž pie galda un kustina kājas. Viņa nudien izskatās nobijusies, lai gan sieviete ir pārliecināta, ka viss būs labi. Hanna ir jauks bērns un nevar būt, ka jaunpienācēja automātiski tiks izstumta no klases kolektīva.


Nekad agrāk viņa negatavoja sev brokastis. Pietika tikai ar krūzi stipras kafijas un dažkārt cigareti. Tikai tagad Ksenija apjauš, ka visus šos gadus sevis dēļ nemaz nebija centusies. Hannai ienākot viņas dzīvē, daudz kas ir mainījies, lai gan meitene te tikai ir pāris dienas. Viņas pavada daudz laika parkos, kas ir Hannas mīļākā vieta.
Viņai patīk rotaļāties bērnu laukumā, sasveicināties ar katru dzīvnieku, kas gadās ceļā un vienkārši sēdēt uz soliņa, dzerot karsto šokolādi no kartona glāzītes. Arī Ksenijai patīk būt tuvāk dabai, lai gan viņa no parkiem agrāk apzināti izvairījās. Sievietei šķita, ka tur uzturas pārāk daudz cilvēku, un viņa nebija apmierināta ar savu izskatu.


-Mēs šovakar varētu paskriet, ja tu vēlies. - Sieviete ierunājas, vēlēdamās novērst Hannas domas.
Meitene paceļ acis, tās ir neizpratnes pilnas.
-Es domāju...pasportot. - Viņa precizē savu domu.
-Tas būtu lieliski! - Hanna iesaucas un sejā atmirdz dzīvīguma dzirksts, - Parkā? - Meitene vaicā, acīm degot nepacietībā jau tagad.
-Jā. Kur vien tu vēlēsies, tur arī skriesim. - Ksenija atbild, no sirds pasmaidīdama. Hanna ne reizi nav atteikusi vai kritizējusi kādu viņas ideju. Meitene ir atvērta visam jaunajam, kaut gan daudz kas viņai ir nezināms.


Par skriešanu Ksenija domā jau kādu laiku, tikai nekad līdz galam nav varējusi īstenot šo ieceri. Tā vienmēr ir bijusi apziņas līmenī, taču viņai trūka gribasspēka un motivācijas kaut ko darīt. Tagad viņai ir cilvēks, kura dēļ ir jāsaņemas, kura dēļ ir jākļūst labākai.
Pēc brokastīm, abas iztīra zobus un tad dodas lejā uz trolejbusu. Sākotnēji Ksenija apsolīja, ka pirmo nedēļu pavadīs Hannu līdz skolai, bet tālāk meitenei pašai būs jāmēro 30 minūšu garais ceļš, uz ko Hanna atbildēja, ka viņa jau agrāk pa ielām pārvietojusies viena.
Nonākot skolā, Hannas stress pieaug. Viņa sāk knibināt nagus. Ja viņai būtu iespēja – meitene noteikti ņemtu kājas pār pleciem.


Nav viegli mācību gada vidū ielēkt nepazīstamā 5. klasē, taču Hanna saprot, ka viņai jāturpina mācīties.
Klase atrodas trešajā stāvā. Viņa ir ieradusies 20 minūtes par ātru, tāpēc telpā atrodas vien pāris ziņkārīgi acu pāri.
Skolotājai ir iesirmi mati un brilles sarkanos ietvaros. Viņa uzreiz apskauj Hannu un pasaka, ka meitene te būs laipni gaidīta.
Skolotāja iedod meitenei stundu sarakstu un aicina jebkurā brīdī vērsties pie viņas, ja radīsies kādas neskaidrības.


Hanna pārlūko klasi, izvēlēdamās vietu, kas ir vidējā rindā tieši pa vidu.
Pamazām sanāk citi bērni, bet neviens viņu nepēta uzkrītoši.
Meitene ir iegrimusi stundu pārrakstīšanā dienasgrāmatā, ka nemaz nav pamanījusi kādu, kas apsēdies blakus.
-Atvaino, es negribēju tavā vietā. - Viņa uzreiz savāc savas mantas un pieceļas kājās. Jau atkal sejā iesitas zināmais karstums, un viņa sajūtas pagalam muļķīgi.
-Nekas, es te sēžu viens. - Zēns ar ogļu melniem matiem un tumši pelēkām acīm atbild.
-Vai es drīkstu te palikt? - Meitene bijīgi jautā.


-Jā, ja vien tev no manis nav alerģija, kā pārējai klasei. - Viņš sarkastiski pazobojas un uzsmaida Hannai.
Tas nav izsmējīgs smaids, kādu viņai bieži veltīja bērnu nama bērni. Tas ir daudz citādāks...patiesāks.
Hanna noliek atpakaļ uz galda grāmatas un nosēžas līdzās zēnam.

82 0 1 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 1

0/2000

 emotion 

0 0 atbildēt