Šausmu stāsts: Tumšais mežs [3]2

Es aši pieskrienu pie Stefānijas un paceļu viņas galvu. Viņas seja ir vienos zilumos un tajā rēgojas naža pēdas. Ak, Dievs! Es sāku viņu purināt, taču viņa nereaģē.

- S-Stefānij! Stefa! Celies, celies! – es ik katru reizi viņu uzrunājot, balsi paceļu skaļāk.

Stefānija sāk kaut ko izdvest un murmināt, viņa palēnām atgūst apziņu.

- Stefānij! Kas pie joda ar tevi ir noticis? – aiz līdzjūtības un rūpēm nosaku.

Stefānija izskatās miegaina un uz brīdi šķita, ka viņa atkal zaudēs samaņu, bet viņa sāk arvien vairāk kaut ko nesakarīgi murmināt, it kā cenšoties kaut ko pateikt. Meitenes acīs ir saskatāmas bailes un pamatīgs nogurums, es taustu žēlīgi ar rokām viņas maigo, nežēlīgi savainoto seju.

- Stefānij, kas tev to nodarīja? – es nemierīgi satraukts jautāju, apskatot viņa neskaitāmās brūces gan uz sejas, gan lielajām krūtīm, kuras daļēji atklātas no saplēstās blūzes. Taču meitene ir miegaina un nomocīta, viņa turpina kaut ko murmināt un smagi elpot.

Es saprotu, ka uzdot vēl jautājumus būtu absurds, nabaga meitene tā jau ir cietusi, kura nespēj neko pateikt, un te nav pārāk droši ilgi uzturēties, redzētās mantas, kas ir izārdītas, liek jau noprast, ka te ir bijis pamatīga jezga.

- Stefānij, klausies... Klausies! Tev ir jāsaņemas. Nezaudē samaņu. Mums ir jātiek prom no šejienes! – es viņai skaļi saku, ar acu kaktiņu pamanu, ka viņas rokas ir ķēdes gūstā. Nolāpīts, ko lai dara?

Novēršot rokas no nabaga meitenes sejas, es tās apkļauju ap ķēdi, kur viņas slaidās, smalkās rociņas ir sakļautas tik cieši, ka tās ir izspiedušas asinis. Gaisma šajā mājas telpas daļā ir visai tumša un nespēju saskatīt pie kā ķēde ir piestiprināta. Ar rokām taustoties es satveru ķēdi un cenšos to raut pie sevis cik man spēka ar muļķīgu domu, ka tā atvienosies no kaut kā, ņemot vērā mājas attiecīgo stāvokli. Taču bezcerīgi.

- Nolāpīts, es neko neredzu! – turpinot darboties ap ķēdi, iedomājos, ka varētu paņemt sveci no palodzes un to atnest šeit, lai labāk saskatītu šo vietu un izvērtēt tālāko darbību.

Tā arī daru, pieceļos un eju sveces virzienā, piepeši aizķeros aiz kaut kāda priekšmeta, kas mētājas uz grīdas, taču saglabāju līdzsvaru un nepaklupu. Uzmanīgāk, Džon! Piegājis pavisam tuvu svecei, atskāršu, ka riskēju, jo sveces gaisma nodos manu atrašanās vietu, bet man tagad ir vienalga, man ir jāpalīdz Stefānijai.

Rokā paņemu raustīto sveci, un paveros aši caur logu. Mēness šķiet sasniedzis savu spilgtāko toni, jo tā ir kļuvusi pavisam spoža, ļaujot saskatīt skaidri debesis, kas sastāv no zvaigznēm, daži pat interesanti mirdz. Egles un priedes apmierināti laiskojas šajā baltajā mēness gaismā. Šo brīnumaino skatu vērojot, nekur nemanu, ka kāds tuvotos mājai, kaut gan pārredzu tikai vienu mājas pusi. Stefānija!. Es strauji pagriežos un dodos atpakaļ pie Stefānijas.

Ejot ar sveci rokā, kas sniedz man gaismu un siltumu, piepeši sev priekšā zem kājām pamanu platu asins sliedi. Paveru skatu uz Stefāniju. Viņas nav. Viņa vairs neguļ ar muguru atbalstījusies pie sienas un ķēde mētājas uz grīdas. Tumšā asins sliede turpinās tālāk no loga trepes virzienā, kas ved uz otro stāvu. Kas pie velna te tikko notika? Es neko nedzirdēju. Šī apziņa man lika satraukties vēl vairāk.

Šājā brīdī, es gribēju skriet ārā pa koku mājas durvīm, kaut vai cauri mājas sienām, taču nesaprotu, kāpēc to nedaru. Kaut kas mani virza un liek iet pa trepēm. Sperot pirmo soli, es sastingstu. Dziļi klausoties. Taču neko nedzirdu, kā vien savu neritmisko, spriedzes pilno elpošanu un sirds pukstus. Pakāpjos augstāk. Vēl augstāk un daru to ļoti lēnām, izvairoties no asins sliedes. Katrs spēriens izraisa nepatīkamu čīkstošu skaņu zem trepēm. Svece turpina degt un vasks brīžiem tek uz grīdas, brīžiem tā karsti sarecē uz manām plaukstām, izraisot sāpes, taču es tās izciešu, zobus sakodis un neizdvešot ne pīkstiena.

Asins sliede turpina ceļu un esmu nonācis otrajā stāvā. Deguns uzreiz sāka reaģēt, tam uzbruka spēcīga smaka, kas līdzinās maita smakai. Es gribēju vemt, taču spēji šo vēlmi apturēju. Es lēnām un klusi sekoju asins sliedei, kas mani ved pa nelielu koridoru, kur vietām pie sienām ir manāmas gleznas. Es nepievēršu lielu uzmanību tām un dodos vienaldzīgi tām garām. Piepeši asins sliede apraujas pie durvīm, pie kā esmu nonācis. Smaka ir neizturama.

Šīs durvis šķiet kaut kur redzētas. Šķiet, ka aiz tām es dzēru kopā un sarunājos divatā ar Gabrielu, meitene, kura man patika. Meitene, ar kuru labprāt gribētu veidot attiecības. Mēs ar Gabrielu pametām pārējos lejā un uzgājām augšā, šķiet, ka tieši šajā istabā. Viņa teica, ka ir sagādājusi man mazu dāvanu manai dzimšanas dienai. Dāvana bija skūpsts, kam sekoja tālāk kaut kas, jo tālāk es neatceros, kas notika. Iespējams biju par daudz, par daudz, par daudz sadzēries.

Stāvot pie durvīm, kur šķietami asins sliede beidzas mani pārņēma bailes. Kas atrodas aiz šīm durvīm? Kur Gabriela atrodas tagad? Kur pazuda Stefānija? Vai kāds patiesi viņu ir vilcis te augšā? Un ko es te daru? Pie joda nenoskaidrošu, ja neatvēršu durvis.

Satverot vienā rokā durvju rokturi un otrā turot sveci, kura jau pusi sevi nodedzinājusi, veru vaļā durvis. Tās tik nedaudz padēvās un atvērās. Es cenšos durvis atvērt līdz galam, bet tās pret kaut ko atduras. Es paskatos pār plecu, jo šķita, ka kāds mani vēro no mugurpuses. Iztaisonju roku, kurā ir svece, lai atklātu gaismu trepes virzienā - nevienu nemanu.

Pievēršos atkal durvīm un ar plecu cenšos tās atgrūst vaļā. Vienu reizi, otru, trešo un ar ceturto - izdevās, taču pārvērtēju savus spēkus un zaudēju līdzsvaru, nokrītot zemē. Grīdas segums nav tāds, kādam tam vajadzētu būt. Es sajūtu zem sevis ko dīvainu. Svece, par laimi, vēl atrodas manā rokā, kritiena laikā spēju to nepazaudēt un liesmu nenodzēst. Pieceļoties un paveroties apkārt, sveces gaisma piepilda šo istaba un liek man redzēt prātā neaptveramo, kas manī izraisīja šoku.

Visapkārt ir līķu kaudze, kur valda drausmīga smaka un kuri ir sagriezti gabalu gabalos. Rokas, kājas, galvas. Ak, Dievs stāv man klāt! Te iespējams guļ visi cilvēki, kas bija manā dzimšanas dienas ballītē. Mana mute pavērās vaļā un liekas, ka esmu nomiris tūkstoškārt reizes, pamanot Stefānijas vēderu uzšķērdētu, un viņu pašu pie griestiem karādamies.

Piepeši iestājās pamatīgs klusums. Atkal tas dīvainais klusums. Tas ir tik kluss, ka var pat sadzirdēt sveci degam. Svece brīžiem pat iesprakšķas. Klusums liek sadzirdēt kādu kāpjam pa trepēm. Es kļuvu šķietami paralizēts, jo šoks un skats, ko redzu ir mani garīgi sagrāvis. Pēkšņi sadzirdu čīkstošas skaņas, kas kļūst arvien skaļākas. Es cenšos kaut ko darīt, kaut kur bēgt, bet nespēju. Mani ir kaut kas sastindzinājis, gluži kā murgainā sapnī, kad nevari pakustēties. Soļi kļūst arvien skaļāki un tuvāki ik sekundi.

Svece manās rokās kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ strauji nodzisa. Koku mājā uzreiz iestājās pamatīga tumsa, kuru pāršķeļ tikai nelieli nomaldījušies pilnmēness stari, kas iespīd caur šīs telpas logu, kas atrodas man blakus. Skopā mēnessgaisma atklāj man blakus lielu skapi, kas atrodas pie sienas, un kur sakropļoti līķi to daļēji nosedz. Piepeši es tā kā atguvu skaidrību un sapratu, ka nevaru tagad stāvēt kā akmens, bet, ka man ir jāpaslēpjas.

Es pieskrienu pie skapja, šķērsojot asinis, kāpjot virsū uz sagrieztām cilvēka ekstremitātēm, galvām un izvairos no Stefānijas, kura ar cilpu kaklā šūpojas no vienas puses uz otru. Sasniedzot skapi, es cenšos to atvērt, taču tā atduras pret līķu kaudzi, kas neļauj tās pilnīgi atvērt. Šaušulīgie soļi ir jau pavisam tuvu, un es sāku ar rokām mest līķu gabalus, atbrīvojot skapi.

Ēēēērrrrrrr... – piepeši māju piepildīja dobja, atbaidoša skaņa, un dzirdu, ka nezināmais šķietami atrodas pie pašām durvīm. Es ātri ielecu skapī un veru ciet durvis, taču piepeši cilvēka galva ieslīd starp tām un ieķeras, neļaujot man skapja durvis aizvērt pilnībā. Sasper mani jods!

Cenšoties kaut ko darīt lietas labā, piepeši pie durvīm telpas baltajā mēness gaismā ieraugu viņu. Man aizrāvās elpa, un es cenšos vairs vispār nekustēties. Viņš ir pārdabiski garš, ar nedabisku garu ģīmi, rokām un kājām, paslēpies kaut kādā tumšā apģērbā. Neizskatās pēc normāla cilvēka, bet gan pēc radījuma, kuram nevajadzētu atrasties uz šīs pasaules. Viņa kreisajā rokā saskatu galvaskausu, svaigu galvaskausu, kurā manāmi vēl asinis un audi. Nezināmais ar visu galvas kausu tuvojas Stefānijai.

Nezināmais ir piegājis pie Stefānijas, un nedaudz tuvāk man, ka spēju caur skapi pus aizvērtām durvīm skaidrāk saskatīt galvu, kas ir šī radība ķetnās. Un tā šķiet kaut kur manīta. Un tagad, kad radība maina poza un būdams no manis aptuveni 2 metrus attālumā, atpazīstu šo galvu tieši un skaidri – tā ir sakropļoto Džozefa galvu ar vienu aci un daļu bez sejas, kura šķietami ir nokasīta un kurā rēgojas vaigu kauli, audi, asinis.

Es gribu kliegt. Gribu bēgt. Gribu kaut ko darīt, bet nekustos, jo saprotu, ja to darīšu ar mani būs cauri. Nezināmais nomet Džozefa galvu pie pārējiem līķiem - līķu kaudzē. Viņš no sava tumšā ķermeņa izņem garu, zeltainu dunci, kas burtiski spīdēja.

Ko viņš ar to darīs? – pie sevis nospriedu.

Turpinājums: Tumšais mežs [4]