local-stats-pixel fb-conv-api

Kaut kas līdzīgs FML #135

Sveiki! Nu jau 13.daļa! emotion Tiešām nedomāju, ka šis aizies tik tālu emotion

1. Gāju uz veikalu pēc šmigas, garastāvoklis draņķīgs. Pie veikala ieraudzīju kasti, kurā gulēja kaķēns, kurš bija saspiests ar zābaku, bet dzīvs. Sirds notrīcēja, paņēmu viņu pie sevis, notērēju 2 algas, staigāju pa veterinārajām klīnikām, iemīlēju viņu no visas sirds. Ārsti teica, ka viņam paliek labāk, un es pats redzu, ka viņš pat ir sācis staigāt, nesen murrāja pirmoreiz.

Tagad sēžu, bet viņš guļ blakus. Tāds pats, kāds bija no rīta, kad pamodos. Miris. Manī ir 190 cm garuma un 90 kg svara, esmu izgājis karu. Sēžu un raudu, kā bērns.

2. Man ir lielas krūtis. Skolā mūždien apceļ, divdomīgi joki burtiski katru dienu. Māte sauc par palaistuvi, man ir 17, man pat puisis nav bijis. Pati esmu diezgan simpātiska, vienkārši neviens mans vienaudzis man acīs nevar paskatīties, tikai uz krūtīm. Tēvs pateica, ka esmu ''norijusies'', vajag tievēt. Bikšu izmērs man ir 34-36, viss pārējais- ģenētika pa viņa līniju. Mūsdienīgās dejas nācās pamest, kādu krūšturi lai es neuzvilktu, lēkāt man ir sāpīgi, nemaz nerunājot par to, kā tas izskatās. Ne uz baseinu, ne uz upīti neesmu gājusi jau gadus divus, kad esmu peldkostīmā, uz mani blenž kā uz citplanētieti. Bet kā viņas izskatīsies pēc gadiem 5, 10, 20, pat bail iedomāties. Katra ceturtā meitene uzskata par savu pienākumu pateikt man, ka es puišiem patīku tikai dēļ krūtīm, kaut viņai būtu tādas, viņa arī visiem patiktu. Ja krūtis varētu nogriezt un atdot jebkurai, kura uzskata, ka viņas labumi ir par maziem, es nedomājot to izdarītu. Esmu gandrīz izcilniece, tikai viens 8-nieks būs atestātā, arī mūzikas skolu esmu pabeigusi. Bet vēl es šuju un gatavoju ēst. Bet tikai kuram tas interesē? Mērķējiet tieši uz sesto izmēru, esmu pārliecināta, jūs trāpīsiet.

3. Piektajā klasē mani no skolas savāca stipri piedzēries tēvs. Viņš nokrita ģērbtuvē un tur izvēmās. Šo redzēja visa mana klase. Mani kaitināja nedēļu, pēc tā es pārtraucu sarunāties. Vispār. Skolotāji pamazām pierada, es viņiem rakstu atbildes uz lapiņām. Varu palikt pēc stundām un individuāli skolotājām atstāstīt dzejoli. Bet ar skolniekiem nerunāju kopš 5.klases, tagad esmu 10. klasē. Visi ir pieraduši. Es jau sen esmu spoks. Vecāki zina, bet cīnīties ar to nevar. Es pat pati nevaru sevi pārvarēt. Pusgadu atpakaļ es sevi centīgi noskaņoju uz to, lai sāktu runāt. Un no rīta tualetē, satiekot divas klasesbiedrenes, pateicu ''Sveiki''. Viņas saskatījās un kaut kā mežonīgi iesmējās, bez komentāriem, no tā laika neviens no manis ne vārda nedzirdēja. Biju pie skolas psihologa, bet viņš runā tādas muļķības. Nezinu, ko darīt. No septembra ir izlaiduma klase, vajadzēs kaut kur iestāties un sākt runāt vismaz tur. Bet es jau vairāk neatceros, kā tas ir- runāt ar saviem vienaudžiem.

4. Sešus gadus man bija atkarība no heroīna(no 14-20 gadiem), pati to pārvarēju, bez visādiem psihologiem-narkologiem, izklausās gandrīz neticami. Ģimene par to nezināja, māsa(2 gadus jaunāka par mani) it visā kopēja mani, es priekš viņas esmu paraugs, ko ir vērts kopēt. Tagad man ir 22, mācos, strādāju, ir puisis, dzīve ir brīnišķīga, rētas uz rokām un kājām dzīst, par kukuli pat noņēma no narkoloģiskās uzskaites. Vakar atbraucu pie māsas ciemos. Bet viņai uz galda ir žņaugi, tējkarote, vate un šķiltavas. Un viņa guļ pie ieejas. Otrajā istabā raud viņas gadu vecais bērniņš.

5. Nodarbojamies vakar ar seksu. Šur-tur, viss ir labi. Te ienāca prātā pamēģināt 69 pozu. Nu uz priekšu. Viņa cenšas ieņemt vajadzīgo pozu, un, pagriežoties, ar kāju man izsit divus priekšzobus. KĀZAS IR PIRMDIEN.

6. Es ļoti mīlu bērnus. Es piedzimu daudzbērnu ģimenē, tāpēc es pieradu kā pats vecākais rūpēties par jaunākajiem, mani tas vienmēr iepriecināja. Ļoti gribu savējos tikpat daudz. Ar savu meiteni satiekos jau 2 gadus. Mīlu viņu, viņa mani arī, bet ir viens milzīgs, ļoti milzīgs BET- viņa ir neauglīga. Es jau sen par to zinu, bet es viņu mīlu un paliku ar viņu. Pārdzīvoju, dzēru, bet galu galā samierinājos. Nolēmām pagaidām neprecēties- nav jau kur steigties, bērnu nevar būt, bet adoptēt meitene arī nevēlas.

Zvans uz darbu, klausulē dzirdu mīļotās prieka kliedzienus:''DĀRGAIS, ESMU STĀVOKLĪ! Ārsti kļūdījās, mums būs bērns!'' Manam priekam nebija robežu. Es, neko nesajēdzot no laimes, metos pirkt ziedus un gredzenu. Biju tik laimīgs, ka raudāju kā bērns pa ceļam uz mājām. Ieskrienu dzīvoklī, bet mana mīļotā man no sliekšņa:''HĀAA, UZĶĒRIES! Sveicieni 1.aprīlī! Bēbēbē, kā es tevi? Nu labi, ēst gribi?'''. Kāpēc tā spēlēties ar citu jūtām?

69 0 5 Ziņot!
Ieteikt: 000
Izmantotie avoti:
http://killpls.me
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 5

0/2000

Ja palasa pedejo ,tad sac domat ,ka ir gan kuces pasaule... starp cilvekiem.

7 0 atbildēt
5 tiešām lika nedaudz pasmieties, bet stāsti sūri. Pat ļoti.
4 0 atbildēt
Komentārs
2 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt