Jauku lasīšanu! 
Briesmas...
...Mana sirds sitas strauji un elpa ir saraustīta. Tūlīt es sastapšu un varēšu aprunāties. Cerams. Ar trīcošām rokām nometu segu, apsēžos ērtāk un gaidu. Kāpēc viņš iet tik lēnu? Viņš taču negrasās man izdarīt kaut ko ļaunu? Var dzirdēt, ka viņš apstājas pie durvīm. Dzirdu, kā viņš meklē atslēgu. Atveras durvis. Viņš stāv tumsā, kas ir melna kā piķis. Kāpēc viņš stāv? Ko viņš gaida?
„ Kas tu esi?” jautāju, jo nespēju izturēt šo nomācošo klusumu. Neatbild, kā jau vienmēr, bet pasmej ļaunā smīnā.
„Ko tu gribi no manis? Kāpēc vienmēr klusē? Atbildi!” mani vaigi svilst no dusmām.
Man jātiek prom, kamēr durvis ir vaļā un viņš stāv, ka zemē iemiets stabs. Lēnām sāku celties no gultas. Viņš murmina pie sevis. Kaut ko nesaprotamu man. Apstājos. Viņam dreb rokas. Tikko pamanīju, ka viņam rokas ir cirvis. Kam viņam tas ir vajadzīgs? Es atsāku iet. Jātiek prom. Viņam sakustās roka, kurā atrodas cirvis. Tas nokrīt ar lielu troksni. Es sabīstos un vairāk nekustos no vietas. Viņš paskatās uz mani. Es nespēju saskatīt viņa acis. Pārāk tumšs. Viņš sakustās un tuvojas man. Jābēg! Es sāku skriet. Pagrūžu viņu no visa spēka. Viņš atsitas pret sienu un turpat saļimst.
„Tā, kā lai tiek prom no šejienes?” čukstus jautāju pati sev. Jāatrod atslēgas. Ātri pienāku pie viņa, pietupos un sāku grābstīties gar viņa biksēm. Tām jābūt šeit. Atrodu. Cenšos dabūt tās laukā no bikšu kabatas. Jūtu, ka viņš sakustās. Ātrāk jābēg! Beidzot izvelku atslēgas. Lēnām pieceļos stāvus. Apgriežos un tuvojos uz durvju pusi. Drošības pēc mēģinu atrast cirvi. Kur tas palika? Lēnām paskatos uz to pusi, kur viņš guļ. Viņš to tur rokās. Jābēg prom. Gatavojos iet prom. Pēkšņi viņa roka sagrābj manu kāju. Krītot atsitu galvu pret durvīm. Klusums...
