local-stats-pixel fb-conv-api

MIA #243

168 0

-Ko tu domā tagad darīt? - Kārtējo reizi Dženija man uzdod šo sarežģīto jautājumu. Esam atnākušas līdz tuvākajam parkam, lai svaigā gaisā notiesātu ātrās ēdināšanas ēdienu.
-Man nav ne jausmas, Dženij. - Godīgi atbildu, paraustīdama plecus, - Es zinu pārāk daudz, un tas var man kaitēt. Marks taču nepieļaus... - Nepaspēju pabeigt teikumu, jo mums tuvojas Džordzš un viņa draugs Enrike. Puisis no Spānijas ar labām manierēm, tumšiem matiem un brūniem matiem.
Dženija man blakus teju vai ir gatava izlēkt no ādas. Viņa sāk nervozēt un piekārto savus matus. Palūkojos uz viņu un pasmaidu.


-Cik ilgi? - Jautāju konkrēti, jo man nepatīk noslēpumainība.
-Nu...es...vēl jau nav nekas tā sācies. - Meitene pamatīgi samulst, bet labi, ka Enrike ir kādu gabaliņu tālāk.


Vēroju, kā viņi tuvojas un aizdomājos par to, ka nevienā brīdī nebiju pamanījusi Dženijas savādo uzvedību, jo es nemaz nezinu, kā izturas iemīlējies jaunietis. Kāda ir patiesā tauriņu kņudēšana pakrūtē, par kuru visi tik aktuāli spriež, nerunājot par romantisku randiņu, kurš noslēdzas ar skūpstīšanos kino pēdējās rindās–labākajā gadījumā.


-Čau! - Džordžs mūs pasveicina, un mēs visi apsēžamies uz soliņa. Sajūtos neērti, ka viņiem nekā ēdama nav līdzi, tādēļ labprātīgi sniedzu savam mentoram frī, kuri apbērti ar paprikas garšvielām. Es dievinu šādi gatavotus kartupeļus, bet man arī ir pārāk laba sirds. Dženija un Enrike jau dala vienu burgeri, un es tikai iespurdzos.


Ēdot mēs apspriežam skolu, priekšmetus un kaitinošākos pasniedzējus. Izrādās, ka arī Dženijas sirdsāķītis studē medicīnu un tad viss top skaidrs. Banālā augstskolas mīlestība.
-Par ko smaidi? - Džordžs mani pieķer, tādēļ pirmajā mirklī jūtos apmulsusi.
-Par pavasari. Un sauli. - Atbildu, košļādama pēdējo burgera gabaliņu. Saprotu, ka drīz mums būs laiks notīties, jo saldais pārītis taču vēlēsies pabūt divatā.


Vēl pāris minūtes parunājam visādas muļķības, bet tad Džordžs dod mājienu, ka mums laiks pazust. Dženija man velta šķelmīgu skatienu, laikam domā, ka arī man un Džordžam kaut kas sanāks. Man gribas pateikt, ka viņa smagi kļūdās, tomēr pēdējā mirklī paturu mēli aiz zobiem. Negribu, lai sanāktu nepatikšanas.


Ir tik muļķīgi un neierasti doties pastaigā ar kādu svešu puisi, kurš nav Marks. Ar viņu mēs pastaigājāmies maz, jo viņš nevēlējās, lai cilvēki redz mūs kopā – varētu vēl kaut ko pārprast, lai gan viss jau tāpat ir skaidrs.
Mēs klusējam, es jūtos pārlieku neērti, tādēļ arī neiesāku runāt pirmā. Ik pa brīdim padzeros atvēsinošā dzēriena, lai visa situācija neizskatītos patiešām muļķīgi. Esam ienākuši tādā kā alejā, kur visapkārt mūs ieskauj tīteņaugu lapas un rozīgie, smaržīgie ziedi.
-Enrike ir labs čalis. - Džordžs pēkšņi ierunājas. Uzmetu viņam savādu skatienu.
-Tas jāizlemj Dženijai. - Es saku, nesaprazdama, kādu mājienu viņš cenšas man dot.
-Jā, bet tu jau esi tā kā viņas mammas, tāpēc saku, ka viņš ir labs. Nekas slikts nenotiks. - Puisis paskaidro, lūkodamies man virsū.


-Kā to saprast? - Es jautāju, jūtot aizkaitinājumu pieaugam.
-Nu tu taču visu laiku viņu pieskati. Turi tādā kā pavadā, vēlies pasargāt no pasaules. Es tak redzēju, kā tu skatījies uz Dženiju, kad gājām prom, it kā caur domām teiktu, ka pulksten deviņos viņai jābūt mājās, gultiņā. - Džordžs zobojas, tomēr šie izteikumi mani ir aizskāruši.
-Zini kur ej! - Iemetu viņam ar pustukšo kolas glāzi. Brūnais šķidrums izšķīst pret viņa balto kreklu un papīra glāzīte nokrīt pie kājām.


Pagriežos un dodos prom. Stulbais kretīns, ko gan viņš iedomājas no sevis!
-Mia, nu pagaidi! Tas bija tikai joks! - Viņš sauc man nopakaļ, tomēr man neienāk prātā apstāties. Lai iet dillēs. Man nav jāklausās viņa jēlības.


-Mia, es tiešām tā negribēju. Domāju tikai tevi pakaitināt. - Džordžs mani panāk un satver aiz elkoni. Man riebjas šādas negaidītas kustības, tāpēc ķermenis dusmās nodreb.
-Stulbs joks, saprati?! - Uzšņācu, atgādinot kādu indīgu čūkstu, kuru labāk nekustināt.
-Saprotu, nekad vairs tevi nekaitināšu par mammu tēmu. - Viņš paceļ gaisā abas rokas.
Pēdējās dienās esmu uzvilkta kā tāda instrumenta stīga, gaidot to, kas sekos. Man vēl jānoskaidro, ar ko es sarakstījos caur facebook, lai gan nojauta jau ir. Ja tas ir Marks, tad viņš ātri vien sapratīs, ka es biju tur, tomēr Elēnas raksturojums par manu izskatu varētu viņu kaut nedaudz apmulsināt.
-Klau, varbūt dodamies pasēdēt pie manis, kamēr tie tur abi lakstojas? - Džordžs piedāvā, - Pačillosim, iedzersim, uzkapāsim videospēles. Tev taču patīk? - Viņš jautā.


-Protams, man patīk jebkas, kas spētu atturēt no eseju rakstīšanas. - Atbildu, cerot, ka nevainīgais piedāvājums nav nekas perverss.
-Man tev ir vēl viens jautājums. - Viņš ierunājas, bet šoreiz jau kautrīgāk.
-Man jāizmazgā tavs krekls? - Pasmīkņāju, lūkodamās uz lipīgo pleķi.
-Tev ir puisis? - Džordžs atklāti jautā, un mēs uz brīdi apstājamies.


-Neceri. Man nav vajadzīgas attiecības un liekas problēmas. - Atbildu un atsākam soļot.
-Labi, labi. Es tikai intereses pēc. - Viņš saka, bet ne pārliecinoši. Es tam nenoticu.
Pirms dodamies pie viņa, nolemju aši ieskriet savā istabiņā, lai paķertu nazīti un piparu gāzi. Katram gadījumam. Ja nu viņš iziet ārpus rāmjiem.

168 0 3 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 3

0/2000

Nabaga Džordžs. Ka tik nedabū vēl vienu dūrienu emotion 

3 0 atbildēt

 emotion 

+

1 0 atbildēt

 emotion 

0 0 atbildēt