«Darba vajadzībām man bija nepieciešams planšetdators. Tā kā to izmantot neplānoju brīvajā laikā un darba vajadzībām to vajag reizes divas, trīs nedēļā, tad nolēmu papētīt sludinājumu portālā, jo tur noteikti var kaut ko atrast, kas vienlaicīgi gan apmierinās manas prasības, gan manu maciņu.
Atvēru sludinājumu portālu un gandrīz uzreiz atradu daudzsološu piedāvājumu. Sazinājos ar pārdevēju. Viņš piedāvāja atbraukt pēc preces, lai nebūtu jāsūta pa pastu. Ierados pie viņa dzīvoklī un sāku pētīt planšeti, pārbaudīju vai viss strādā un nav nekādu ārēju defektu, kā sludinājumā solīts. Viss kārtībā - strādā lieliski, ar ierīces papīriem viss ir kārtībā, ir pat oriģinālais iepakojums un aizsargplēve, turklāt arī cena ir salīdzinoši zemāka nekā veikalā. Vajag ņemt.
Grasījos jau maksāt, kad no stūra istabas iznāca sieviete: «Pie mums vēl var nopirkt kūkas, krekliņus, rotaļlietas...» Paprasīju, lai parāda kādas ir rotaļlietas un kūkas. Uz kūkas kastes derīguma termiņš bija vēl ejošs, bet rotaļlietas visas oriģināliepakojumā - nav vērtas vaļā. Kaut kā zemapziņā parādījās doma, ka kaut kas šeit nav tīrs.
Paprasīju, lai parāda visu, kas ir piedāvājumā. Sieviete man atnesa veselu sarakstu ar precēm, kas ir pieejamas. Turklāt visas preces, kas atradās sarakstā, bija vairāk vai mazāk domātas bērniem.
Tajā mirklī es pārdomāju un atteicos pirkt preci, atvainojos un devos prom. Pēc viņu adreses uzzināju, kas ir šī sieviete. Viņa strādā bērnu namā. Mana zemapziņa nav mani pievīlusi!
Policijā uzrakstīju iesniegumu. Tagad viņi nodarbojas ar lietas izmeklēšanu. Dodos uz iecirkni jau kā uz darbu. Man, protams, ir žēl sava laika, bet bērnu, kurus šie cilvēki apzog, man ir vairāk žēl. Cilvēki, nu nevajag tā! Kāpēc jūs laupāt prieku tiem, kuriem tas jau tā ir ticis atņemts?!»
Šis konkrētais gadījums ir noticis Krievijā, bet es nešaubos, ka arī Latvijā un jebkurā citā pasaules valstī ir tādi cilvēki, kuri izmanto savu darbu, lai gūtu labumu sev, aplaupot citus!