Par manu kaķi30

/tā īsti nevar viņu redzēt, bet citas bildes nebija/ Iepazīstaties, Šarla. Kaķenīte, kura mums bija ļoti mīļa un ar kuru mēs sadzīvojām, ka viņa bija kurla. Tātad, bija jauka diena, saulains laiks. Es ar omi biju pastaigā un pēc tam aizbraucām uz mammas darbu uz visu dienu, bet vecàki bija darbā, tā pagāja tas vakars. Atgriežoties mājās, konstatējām, ka logs bija vaļā, jo Šarlai ļoti patika uz tā sēdēt, it sevišķi, uz ārējās palodzes. Un Šarlas nekur nebija, vecākiem likās, ka tā ir kaut kur ielīdusi un aizmigusi, bet pārbaudījām visas malas, kur varējām, bet...viņas nekur nebija. Tā arī nācām pie secinājuma, ka viņa ir nozagta. Kurš gan negribētu piesavināties sniegbaltu, skaistu kaķīti? Gadi gāja un tā arī mēs viņu neatradām, bet uzreiz pēc Šarlas pazušanas uzzinājàm, ka manas krustmātes mammas kaķenei esot piedzimuši trīs riži kaķēni. Žanis- tika mums, Mollis -aizveda uz laukiem, bet Rikis- tika atdots krusttēvam. Nezinu vai vecāki to paņēma Šarlas vietā, bet tas mums ir ļoti mīļš joprojām. Sakritība ir tāda, ka Žanis gandrīz prot to pašu, ko Šarla. Izlutinātais. Es nezinu vai jums šī bija kāda mācība, bet man bija gan. 2015.gadā man bija jāiet māsām pretī uz skolu, bet tur vienmēr uz betona malas sēdēja kāda balta kaķenīte. Policiste teica, ka viņa jau ir gados un ir kurla, tobrīd tam īpašu uzmanību nepievērsu, bet nesen sapratu, ka tā varēja būt mana mince -gados, veca, kurla. Skaidrāk vairs nevar būt, bet viņa uz tās malas vairs nesēž, tāpēc vairs nevaru neko padarīt. /pārfrāzēju no vecāku stāstītā, man bija viens gads, ātrāk nevarēju uzrakstīt/.

Šis ir Žanis jaunībā, skatoties albumus, sapratu, ka viņš kļuva par jauno ķermeni, kuru var fotografēt visādos leņkos.