„Maucība, bļe!” skaļi nolamājās Artis. Galvassāpēm no vakardien izdzertā nenormālā alkohola daudzuma pievienojās nepārvarama vēlme atbrīvoties no kuņģa satura, tā sakot, mutiski, ko viņš arī izdarīja turpat uz tepiķa. Iemesls tam bija visai vienkāršs – atvēris acis, paķēris pirmo pa rokai esošo atvērto alus bundžu un paskalinot sapratis, ka tur vēl vajadzētu būt gardajam dzērienam, Artis ieņēma prāvu malku. Problēma bija tajā, ka viņam bija piemirsies, ka šī bundža iepriekšējā dienā tika izmantota kā pelnutrauks.
Piespiedis sevi izkāpt no gultas un satīrīt paklāju, Artis vēlreiz sulīgi nogānījās. Šoreiz bēda bija tā, ka viņš atklāja, ka briles, kuras viņš vēlējās uzlikt, lai uzlabotu redzamā attēla kvalitāti, bija salocītas, un tām trūka viena lēca. Tā kā iepriekšējās dienas atmiņās pietrūka vairākas epizodes, Artis nolēma likt lietā izslēgšanas metodi, lai salīmētu kopā bildi un saprastu, kādēļ viņa okulāri ir tik nožēlojamā stāvoklī.
Variants par kautiņu ar urlām tika ātri atmests, jo nauda un telefons bija savās vietās. Arī bāra kautiņš šķita neiespējams, jo viņš bija pamodies savā dzīvoklī, nevis atļurbenē. Tad pēkšņi kā priestera pimpis altārzēna anusā Arta smadzenēs skaudri iešāvās atmiņas par vakrdien piedzīvoto, kam komplektā nāca arī pamatīga morālo paģiru deva. Lai arī uzvedības normu un likumu ievērošanu mūsu varonis uzskatīja par bezjēdzīgu nodarbi, kas domāta sievietēm, mentiem un gejiem, tomēr pilnībā nodzert sirdsapziņu viņam vēl nebija izdevies.
Iepriekšējās dienas izklaides sākās visnotaļ zolīdi. Sagaidījis savu sirdspuķīti Anāliju (nezināmu iemeslu dēļ visi viņu dēvēja par Lauriņu) pie Laimas pulksteņa un iedevis viņai vīnsarkanu rožu pušķi, Artis pateicības vieā saņēma īgnu skatienu un komentāru: „kā tā var dzert, kā tā var nolaisties?! Ir tikai pusdienlaiks, bet tu jau esi pillā! Tu smirdi pēc līķa, tu esi man pretīgs!” Artis apklusināja šo verbālo caureju ar pārbaudītu metodi. „Saldējumu gribi, mīļumiņ?” viņš jautāja savā maigākajā balsī. „Jā!” Lauriņa, vēl joprojām nikna kā pūķis, atcirta.
Kad kaprīzā būtne bija savu kārumu apēdusi, Artis vēlējās būt džentlmenis un uzaicināja savu mīļoto pusdienās. Vēl vairāk, viņš atļāva Lauriņai pašai izvēlēties vietu. Diemžēl viņas gaume nebija no tām labākajām, tādēļ jau kuro reizi tika izvēlēta kāda draņķīga picērija. Artis iekšēji saviebās, tomēr noturēja „tu esi visgudrākā, es noteikti būtu izvēlējies to pašu” sejas izteiksmi, jo tas stipri vien palielināja viņa izredzes uz seksu vakarā.
Ar mokām iedabūjis sevī pretīgo picu, un varonīgi noklausījies pusstundu garu monologu par matu krāsām, kosmētiku un sieviešu kurpēm (viņam bija izstrādāta metode šādiem gadījumiem – prātā uzburot ainas par čurāšanu uz galvas sētniecei no sava dzīvokļa logiem, vai tukšu pudeļu mešanu kaimiņa dārzā, bija stipri vien vienkāršāk saglabāt smaidu sejā šādās situāciijās), Artis piedāvāja Lauriņai apmeklēt kādu filmu kinoteātrī. Vēlāk vakarā bija paredzēts doties uz kādas grupas albuma prezentāciju Rokkafejnīcā, bet saprotot, ka savādāk nāksies vairākas stundas klīst pa lupatu veikaliem un stāstīt stulbas frāzes, kā piemēram „mīļā, šī kleita izskatās lieliski! Protams, tā perfekti sader ar kurpītēm, ko iegādājies pagājušo nedēļ!” viņš izvēlējās mazāko no ļaunumiem, kaut galīgi nebija kino fans. Reiz Artis bija izdarījis lielu kļūdu - aiz noguruna, apmeklējot jau četrdesmit hujzinkuru veikalu, sajaucis frāzes un pateicis, ka uzskata, ka sievietēm apģērbs vispār nepiestāv. To viņš rūgti nožēloja, jo pēc tam vēl vairākas nedēļas tika saukāts par rupekli, izvirtuli, seksistu cūku un līdzīgi.
Tā kā piedāvājums par kinoteātri tika pieņemts un bija paredzēts doties uz debilu komēdiju par supervaroņiem, kura labākajā gadījumā varētu patikt kādam jeņķu tualetes humora cienītājam ar IQ stipri zem 60, Arta galvā dzima ģeniāls plāns. Izliekoties, ka zvana kāds kolēģis, un apsolot dāmai pēc minūtes būt atpakaļ, Artis izgāja no picērijas un, ieskrējis turpat blakus esošajā lielveikalā, viņš iegādājās 0,5 l tilpuma konjaciņu.
Viss ritēja kā pa sviestu – abi ieņēma vietas kinoteātrī, un Artis mirklīti pirms gaismas nodzišanas, aizbildinoties ar tualetes apmeklējumu, izgāja ārā no zāles. Tualeti viņš tik tiešām apmeklēja, bet ne tādam nolūkam, kādam parasti. Izgāzis izlietnē daļu no kolas glāzes, viņš tajā iepildīja puspudeli konjaka. Ceļakājai vēl ieraujot šļuku no pudeles, Artis priecīgs devās uz zāli, kur iegāja tieši brīdī, kad sāka nodzist gaismas. „Perfect timing,” viņš pie sevis nosmaidīja. Lai arī filma bija izcili debila, konjaks lieliski uzlaboja garastāvokli, un, aizbildinoties ar vēdergraizēm no picas, Artis izšmauca ārā, lai iegādātos vēl vienu kolu, kurā, analoģiskā procedūrā kā iepriekš, ielēja atlikušo pudeles saturu.
Kad filma beidzās, Lauriņa bija stipri izbrīnīta, kādēļ viņas pavadonis pāris stundu laikā kļuvis visai ļengans, bet tomēr viņas mazās sievietes smadzenītes nespēja atkost Arta viltīgo plānu. „Nav pieķerts, nav zaglis,” ar platu un uzvarošu smaidu sejā nodomāja Artis. Protams, ka savai draudzenei viņš teica kaut ko par lielu nogurumu un stresa dēļ negulētām naktīm.
Nonākot Rokkafejnīcā, grupa jau bija sākusi sound check. Kad tas bija beidzies, Artis iepazīstināja muzikantus ar savu kundzi, savukārt viņi uzaicināja abus ienākt beksteidžā un nedaudz iedzert un uzkost uz viņu veselību. Piedāvājums tika pieņemts, bet tā kā Lauriņai derdzās skatīties, kā viņas mīļotais, mērķtiecīgi cilājot glāzi, kļuva aizvien nepiederīgāks šai realitātei, viņa dusmīgi paziņoja, ka dosies uz zāli gaidīt koncerta sākumu.
Pēc brīža Artis izdomāja iziet uzsmēķēt. Grīļīgā gaitā ejot cauri zālei, viņš pārlaida skatienu visapkārt esošajiem ļaudīm, un, savu mīļoto neieraudzījis, nosprieda, ka Lauriņa, visticamāk, atrodas dāmu istabā un pūderē degunu.
Atstutējies pret sienu un aizsmēķējis, Artis pamanīja ko tādu, ka žoklis atkārās aiz pārsteiguma un sašutuma. Turpat netālu, viņu nepamanījusi, stāvēja Lauriņa, un līksmi ķiķināja par kaut kādu huiņu, ko tai dzina Edgars! Tas bija kāds izcili glums un pretīgs tips, kurš sevi pozicionēja kā elektriķi, un jau gadiem gribēja dabūt Lauriņas dupsi, ko ar dažādiem pretīgiem paņēmieniem arī centās panākt. Pāļa niknumā Artis piegāja pāris soļus tuvāk, ievilka dziļu dūmu, un ar lieliski tēmētu kustību ielidināja beni tieši lutausim matos. „Ak tu, nopīpējies deģenerāts!” Edgars niknumā iespiedzās. Artis jau savilka dūres, lai godam pārmācītu nelieti, bet labs pisaks pa žokli viņu pašu apsēdināja peļķē. Jā, Lauriņas labi tēmētais sitiens un pamatīgais reibums bija kokteilis, kas pastiprināja gravitāciju... „Tu, kretīns, es tevi vairs negribu redzēt! Nāc, Edgar!” nokliedza Lauriņa, un abi aizgāja, atstājot Arti sēžam peļķē apdomājot dzīvi.
Par koncertu vairs nevarēja būt ne runas. Savācis aizlidojušās brilles un savas pašcieņas paliekas, Artis izlēma doties mājup. Protams, ka ar dubļainu dirsu neviens taksists viņu vest nevēlējās, tādēļ ceļu nācās mērot kājām. Pie mājām esošajā nočņikā nopircis sešus alus, viņs iegāja dzīvoklī un, divus no tiem izdzēris, iegrima saldā pāļa miegā.
* * *
Telefona lampiņa mirgoja, tādēļ Artis pasniedzās pēc tā, lai apskatītu, ko palaidis garām. „Pizģec, kurva nahuj!” viņš nolamājās. Nakts vidū saņemtajā īsziņā bija rakstīts: „kamēr tu nesavāksies un nekļūsi par cilvēku, es dzīvošu pie Edgara”.
Artis domīgi aizsmēķēja cigareti un atkorķēja aliņu. „Nav tad nav kazai piena,” viņš nodomāja „nahuj vajag sievietes,” un, uzlicis fonā skanot MSK dziesmu ar tieši šādu nosaukumu, piegāja pie loga izsviest izsmēķi. To izdarījis, viņš slaidi nospļāvās. Omu uzlaboja sēyniece, kas ar niknu sejas izteiksmi skatījās augšā un bļāva kaut ko par sasodītajiem putniem. „Tomēr nemaz tik slikta tā dzīve nav,” nosmaidīja Artis.
