Iepriekšējo daļu vari izlasīt
http://spoki.tvnet.lv/liktenis/Lietuvas-latviesi-16/702448
Jau nākošajā dienā saņemam pārtikas kartes ar kuponiem. Tādu produktu kā gaļa, sviests tur nav. Arī piens ir normēts - katram pienākas dienā 0,25l vājpiena, bet man kā nepilngadīgai (līdz 14 g.) bez vājpiena vēl 0,25l pilnpiena. Pienu nepārdod veikalā, bet katru rītu noteiktā laikā brauc piena vedējs pa ielu, zvana (sit pa kaut ko pannai līdzīgu- taisa troksni) un noteiktās vietās apstājas. Visi no tuvākajām mājām skrien saņemt savu piena devu. Mums kopā sanāca 1,25 litri un varēja kaut piena zupu izvārīt un miežu - cigoriņu kafiju aizbalināt. Maizi arī katru dienu var nopirkt ir izvēle - vai mazas franču maizītes - bulciņas, vai pelēkais ķieģelītis. Bulciņas vienmēr siltas - tās tūdaļ gribas aprīt. Pelēko ķieģelīšu maizi nekad nepārdod siltu, bet tikai otrā dienā. Lai mūsu strādniekiem iznāk brokastu maizes, pērkam vienu ķieģelīti dienā, par atlikušo - siltas bulciņas pēcpusdienai. Vēl uz kartiņām ir nedaudz biezpiena, Leberwurst ( ļoti garšīga subproduktu desa), margarīns, salda ābolu marmelāde un Knochen (svaigi cūku vai liellopu kauliņi). Tā kā mums nekā cita papildus nav, diezgan grūti pagatavot pusdienas. Izrādās, ka par kauliņu vai taukvielu kuponiem var ēst pusdienas restorānā.
Jau otrā dienā mūs norīko darbā. Tēvs strādās pie mašīnām, asinās dzirnakmeņus un citus specifiskus darbus, brālis pie dažādiem darbiem, sākumā par palīgu graudu pieņemšanā no zemniekiem, ziemā dzirnavās , piem. pie miltu maisu aizsiešanas u.tml. Man katru rītu jādodas pie Frau Reimann (Reimaņa kundzes) uz dzīvokli un jābūt viņas rīcībā katru dienu, izņemot svētdienas. Mammai brīvs režīms un nekādu obligāto pienākumu. Viņa var veikalos izpirkt pārtikas kuponus, pienu atnest un gandrīz vairāk nav ko darīt, viņa piesakās uz brīvprātīgu darbu - sakopt tuvākās noliktavu telpas, kopīgās tualetes, kurās bez mums reti kāds iegriežas un arī uzslaucīt lielo iekšpagalmu. Mūsu vīriešiem darba laiks garš, bet uzskaita visas nostrādātās stundas un katru sestdienu izsniedz aploksnē algas aprēķina listi un naudu. Tās mums pilnībā pietiek visu pārtikas produktu izpirkšanai un restorānam.
9:30 ir 30 minūtes laiks otrajām brokastīm, tad mūsu vīrieši atnāk un kopā visi uzēdam pa ķieģelīša maizes šķēlei ar biezpienu vai desu. Dzeram miežu kafiju ar pienu. Atkal darbs. Man tagad jādodas pie Reimaņa kundzes un sākas arī mana darba diena.
Sāku apgūt iemaņas kā uzkopt greznu 5-istabu dzīvokli. Dzīvoklis patiesi grezns ar modernām koka mēbelēm, parketa grīdām un tepiķiem. Pirmo reizi ieraugu putekļu sūcēju, elektrisko grīdas bonierējamo aparātu, dažus vēl neredzētus piederumus. Reimaņa kundze ir ļoti laipna un simpātiska kundzīte, bet man darbiņus saplānojusi katrai dienai. Man būs turpmāk jāuzkopj 4 istabas un lielā kāpņu telpa, savu guļamistabu un lielo vannas istabu kā arī virtuvi kopšot pati. Reizi nedēļā jāīzsūc putekļi visiem tepiķiem, reizi nedēļā jātīra, jāvasko un jābonierē visas parketa grīdas, arī plašajā kāpņu telpā ar spoguļiem ir parketa grīdas. Putekļus jāslauka no mēbelēm katru dienu un jāsakārto to, kas ikdienas sadzīvē nav nolikts vietā. Jāraugās, lai visi spoguļi vienmēr tīri.
13:00 stunda pusdienām. Visa ģimene dodamies uz jau pieminēto restorānu. Dienā cenas nav augstas un mums naudas arī pagaidām pietiek. Apmeklētāju arī maz Mūs laipni apkalpo. Kad uzzina, ka nāksim katru dienu, turpmāk jau mūs sagaida ar uzservētu galdu. Bez mums katru dienu vēl nāk pusdienās viena kompānija no mūsu dzirnavām - viens francūzis, čehs, ukrainis un viena sieviete, kura dzirnavās nestrādā. Viņi dzīvo visi kopā kaut kur pilsētā un nezinu , kā viņi še nokļuvuši, iespējams strādāja piespiedu darbā. Vienmēr ar viņiem sveicinājāmies, bet tuvāka kontakta nebija.
Ēdiens svaigs, garšīgs, bet pietika tikai bada aizdzīšanai uz dažām stundām. Parasti bija daži kartupeļi, mērce no sašmorētiem kauliņiem - varētu nosaukt par ragū ar nelielu gaļas piedevu, vēl rīvēti burkāni vai svaigi kāposti salātos. Dažreiz šnicele, kas vairāk pēc maizes garšoja. Dažreiz arī saldo ēdām - pašķidru mannas putru ar ābolu dzēma piciņu vidū. Piedzērām klāt tumšo alu, kas bija ļoti lēts un jāatdod bija pavisam maz kuponu. Jāpiebilst, ka alus pēc garšas ļoti līdzīgs maizes kvasam, ko padomju laikos no mucām uz ielas tirgoja. Par tumšo alu to sauca, bet vairāk par 2 grādiem tam noteikti nebija, jo praktiski reibumu no tā nejutām. Vēlāk sākām ņemt līdzi emaljēto kanniņu un pirkām to līdznešanai. Mājās to labprāt dzērām.
Mums šī restorāna stundiņa ļoti iepatikās, jo nekad līdz šim nav bijis laika tā visiem kopā pasēdēt un ļauties, lai laipni apkalpo.
Steidzam atkal uz darbu, jo kavēt te nav pieņemts. Reimaņiem ir divi bērni - meita Kristīne (saīsināti sauc Kīne), mācās 4. klasē un zēns Albrehts(Ady) pirmklasnieks. Tie no skolas parasti arī jau mājās. Tagad Reimaņa kundze vēlas, lai pavadu laiku kopā ar bērniem. Ar bērniem izveidojas ļoti labs kontakts. Man uztic pārbaudīt, lai viņi izpilda kārtīgi savus mājas darbus, spēlējam dažādas galda spēles, arī padauzamies. Man tās ir labas vācu valodas mācību stundas. Jūtu, ka 4. klases līmenī viegli viss padodas un kundze domā, ka nākotnē kādu skolu man vajadzētu apmeklēt. Bērnus vienus Reimaņi baidās uz ielas laist, jo laiki kļuvuši citi. Vēl viens 30 min pārtraukums bija16:00 launagam,Tad parasti pa siltai bulciņai notiesājām.
Kad mājas darbi izpildīti, ejam stundu vienkārši pastaigā pa pilsētu. Tā katru dienu līdz ziemai, kamēr uznāk sals un sāk darboties pilsētas slidotava. Tagad katru dienu uz slidotavu, arī man kundze iedod savas slidas, lai nav jāstāv malā. Kad uzsnieg sniedziņš, ejam ārpus pilsētas uz kalniem - ar retām priedēm apaugušiem pauguriem. Te sapulcējas daudz pilsētas bērnu. Neredzēju nevienam slēpes, te visi brauca ar ragaviņām, guļus ar galvu priekšpusē. Ļoti drosmīgi bērni, varbūt tāpēc vāciešiem tik labas sekmes lielajā kamaniņu sportā. Vienā reizē mans Ady , kā gadījās kā ne - ar galvu priedē. Laikam visvairāk nobijos es par manā uzraudzībā nodoto bērnu. Jocīgs un nobijies puika bija, bet viņam galvenais uztraukums , lai neuzzina par negadījumu vecāki. Tā arī norunājām vecākiem neteikt. Labi, ka viss beidzās labi. Nākošā reizē brauca atkal, bet uzmanīgāk.
Sievietes dzirnavās nestrādāja. Vietējie vācieši bija pavecāki kungi. Gandrīz katram bija kāds dēls, znots vai cits piederīgais frontē kritis vai ievainots. Visi labprāt gribēja ar manu mammu parunāties par krieviem un fronti, jo mamma labi prata vācu valodu. Bija arī viens latvietis - baltvācietis, kas te jau dzīvoja no 1939. gada, viņš vecākus centās par visādām lietām izjautāt un mums viņš likās aizdomīgs, sevišķi rosīgs kļuva pēc krievu ienākšanas.
Vēl dzirnavās strādāja Reimaņa kunga brālis un jau pieminētā mūsu pusdienu kompānija, vairāk strādnieku dzirnavās arī nebija.
