Beļģijas izvarošana20

Klīda gluži neticamas baumas. Tika stāstīts, ka "zemiskie" beļģi, arī sievietes un bērni, šaujot vāciešiem mugurā, saindējot ūdeni akās un izdurot acis ievainotiem karavīriem. Civiliedzīvotāji naktī slepus izlavoties ārā un nogalinot vācu karavīrus miegā, nogriežot viņiem degunu un ausis vai uzlejot verdošu eļļu. Baiļu pārņemtie vācu karavīri izdarīja briesmīgus noziegumus visniecīgākā iegansta dēļ. Pat ģenerāļi bija pārliecināti, ka vācu karaspēks ieņemtajā teritorijā patiesībā atrodas beļģu partizānu ielenkumā un ka tāpēc nepieciešama barga rīcība. 

Pirmās civiliedzīvotāju slepkavības notika spontāni, un parasti vainīgas bija nelielas karavīru grupas ar pārāk bagātu iztēli. Taču vēlāk Beļģijas iedzīvotāju slepkavošana kļuva masveidīga, tika iznīcināti pat ciemati. Ap 4000 iedzīvotāju bija pazuduši - deportēti uz nometnēm Vācijā, nogalināti vai aizbēguši. Vizē bija pirmā pilsētiņa, kuru vācieši sistemātiski iznīcināja, bet nebūt ne pēdējā. Pārējā pasaule daudz neprotestēja pret vāciešu izdarībām Beļģijā, līdz tās nebija sasniegušas universitātes pilsētu Lēvenu. Tur slaktiņš sākās 25.augustā. Gaisā uzšāvās signālraķete, tai sekoja šāvienu troksnis, kas pārtapa biežās zalvēs un ložmetēju klaboņā. Naktī, visticamāk, šaudījās piedzērušies vācieši, bet karavīri bija pārliecināti, ka viņiem uzbrūk sadumpojušies civiliedzīvotāji. Visu nakti vācu karavīri bailēs šāva uz visām pusēm, un apkārtējās mājās tika nogalināti vairaki iedzīvotāji. Citus izvilka uz ielām un aukstasinīgi nošāva, bet pēc tam viņu mājām pielaida uguni. Šīs zvērības ilga piecas dienas, un tajos piedalījās tūkstošiem karavīru. 30.augustā, kad vardarbība Lēvenā pamazām sāka norimt, pilsētā bija nogalināti 248 iedzīvotāji un nodedzinātas aptuveni 2130 ēkas. Viena no tām bija Lēvenas universitātes bibliotēka, kurā reiz glabājās ap 300 000 iespieddarbu, tostarp daudzi viduslaiku un renesanses laika manuskripti.

"Jūs nogalinājāt vairāk civiliedzīvotāju nekā karavīru. Tas nav nekāds karš," kādam karavīram uzkliedza Beļgijas vāciete. "Tas tā varētu būt," atbildēja karavīrs. "Bet, ja mēs būtu pavisam precīzi izpildījuši pavēles, neviens te vairs nebūtu starp dzīvajiem un no pilsētas nebūtu palicis pāri itin nekas". Septembra sākumā vācieši Beļģijā pamazām pārtrauca slepkavošanu. Fronte bija pavirzījusies uz rietumiem un dienvidiem, un vācu ģenerāļi arī redzēja, ka viņu nežēlība izraisa sašutumu ārzemēs. Kamēr beļģi apglabāja savus aptuveni 6000 nogalinātos tautiešus, jau sākās cīņa par šo notikumu interpretāciju.

Beļģijā vēl kupēja krāsmatas, bet Eiropas laikraksti jau publicēja stāstus par zvērībām, ko tur pastrādājuši vācieši. Patiesu vēstījumu par kara noziegumiem avīžnieki paildināja ar šausminošiem izdomājumiem. Žurnālisti rakstīja, ka vācu karavīri mirušiem bērniem esot nogriezuši rokas, bet sievietēm - krūtis. 1914.gada 7.septembrī Vilhelms II telegrammā ASV prezidentam Vudro Vilsonam sniedza atbildi uz apsūdzībām. Ķeizars visu atbildību par Beļģijā notikušo uzvēla pašiem beļģiem: civiliedzīvotāji esot iesaistījušies karadarbībā pretēji starptautiskiem karadarbības noteikumiem. 1915.gadā vācu armija publicēja tā dēvēto "Balto grāmatu", kurai vajadzēja pierādīt beļģu vainu. Tajā Lēvenas universitātes bibliotēkas nodedzināšanu dēvēja par nožēlas vērtu, bet nepieciešamu rīcību. Tas esot noticis tādēļ, ka vācu karaspēks apšaudīts no pilsētas ēkām. Vācu armija bija atteikusies no agrākā apgalvojuma, ka Lēvenā darbojušies neskaitāmi "brīvie strēlnieki". Stāsti par to, ka beļģu vīri šāvuši no savām mājām, kurās atradās viņu sievas un bērni, izklausījās pārāk neticami. Tā vietā nu bija teikts, ka Beļģijas armijas karavīri slepus ieradušies Lēvenā civilā apģērbā. Vini ielauzušies dzīvojamajās mājās un atklājuši uguni no augšējo stāvu logiem. Vācijas starptautiskā propaganda ofensīva bija diezgan veiksmīga. Asiņainie avīžnieku stāsti izklausījās pārāk neticami, turklāt maz bija tādu, kas spēja noticēt, ka civilizētie vācieši būtu karojuši pret civiliedzīvotājiem. 

"Neaizmirsti Beļģiju!" bija rakstīts uz Pirmā pasaules kara laikā iespiestiem britu un amerikāņu plakātiem. Tomēr Beļģijas šausmas aizmirsās, līdzko iestājās miers. Vēlāk vēstures grāmatās vācu zvērības vai nu vispār nepieminēja, vai tās izskaidroja kā reakciju uz beļģu partizānu uzbrukumiem. Tomēr, jaunākie pētījumi, kas publicēti kopš 2000.gada, apstirpina, ka Vācijas armijas karavīri 1914.gada augustā Beļģijā pastrādāja kara noziegumus pret civiliedzīvotājiem.