Circa 2008. gads
Ideja braukt uz Liepāju radās pēkšņi. Ar draudzeni spriedām, ko vēl tuvākajā laikā varētu pasākt. Anime festivāls jau bija aiz muguras, savukārt līdz Muzeju naktij un Ostas svētkiem kāds laiks vēl bija jāpagaida. Izskanēja doma par kādu īsu ceļojumu ārpus Latvijas. Es nosmējos, ka ar manām šā brīža finansēm neko vairāk par vilciena biļeti Rīga-Valga nevaru atļauties. Sākām apspriest šo variantu, kad pēkšņi man ienāca prātā – davai, braucam uz Liepāju! Turp ar autobusu, atpakaļ ar lidmašīnu! Tā kā neviena no mums iepriekš nebija lidojusi, gala lēmums – braucam uz Liepāju! – tika pieņemts ļoti ātri.
Gan man, gan Dinčai ir paradums kavēt, tāpēc nolēmu nodrošināties ar laika rezervi, lai arī kavēšanās gadījumā paspētu uz autobusu. Sarunājām tikties autoostā apmēram pusstundu pirms tā atiešanas.
Un tā, agrā maija rītā devos ceļā uz autoostu. Biju jau gandrīz klāt, kad iezvanījās telefons. Displejā parādījās Dinčas numurs. Nojautu, ka tas nav uz labu. Pulkstenis rādīja 6.28 un pēc divām minūtēm mums sarunāts tikties autoostā. Pacēlu klausuli un izdzirdēju Dinčas paziņojumu, ka viņa kavēs. Esot domājusi braukt ar tramvaju, taču izrādās, ka svētdienas rītos tramvajs tik agri nekursē un nāksies iet ar kājām. Šobrīd viņa teju skriešus dodoties uz centru. Ir nu gan, nodomāju. Dzīvot blakus tramvaju pieturai, bet nezināt sarakstu. Sarēķināju, ka teorētiski, ja ietu ļooooti ātri, viņa varētu paspēt. Ja ne, būs jābrauc ar nākamo autobusu un pilsētas apskatei sanāks mazāk laika.
Stāvu autoostā, gaidu Dinču. Autobuss, ar kuru plānojām braukt, atstāj autoostu 7.05.
6.55 Drīz jau viņai jābūt klāt.
6.58 Tūlīt jau viņai jāierodas.
7.00 Iztēlojos savas rokas lēnām apvijamies ap viņas kaklu un to sažņaudzam.
7.02 Galīgi aizelsusies, Dinča iebrāžas autoostā. Skriešus dodamies uz vajadzīgo platformu. Tipisks ceļojums mūsu gaumē ir sācies.
Es pirms tam Liepājā biju bijusi vienu reizi, bet Dinčai šis bija pirmais Liepājas apmeklējums. Nolēmām rīkoties kā parasti – iet kaut kur un apskatīt visu, kas gadīsies ceļā.
Nokļuvušas pilsētas centrā, nolēmām izmēģināt „Pastaigu pa notīm”. Bija aizraujoši sekot ietvēs iemūrētajām notīm, nezinot, kurp tās aizvedīs. Atcerējos TV redzētos sižetus par to, ka iemūrētās notis esot zaguši suvenīriem un tagad tās tiekot iemūrētas citādāk – tā, lai tas vairs nebūtu iespējams.
Maršruts gāja garām vairākām baznīcām. Ir divas vietas, kurām ceļojumos nespējam tā vienkārši paiet garām – baznīcas un kapi.
Vienā no baznīcām tobrīd notika dievkalpojums. Diemžēl neatceros, kurā tieši, taču man liekas, ka tā bija katoļu baznīca. Tālāk par ieejas durvīm negājām, pavērojām visu no ārpuses.
Turpinājām sekot notīm un iznācām ārā uz kādas ielas, no kuras tālāk aizgāja ceļš uz pludmali. Pirms doties turp, aizstaigājām līdz netālu esošajiem lielgabaliem, lai iepozētu.
Saule, jūra, pludmale – nemaz negribējās iet prom. Liepājnieki jau pamazām atklāja peldsezonu (bija 11. maijs). Ūdens bija diezgan silts un arī mums radās vēlme nopeldēties. Diemžēl nesanāca, jo nebija līdzi peldkostīmu.
Izstaigājušas nošu taku, izmēģinājām nākamo atrakciju – šaursliežu tramvaju. Izbraucām visu maršrutu, pa ceļam piedzīvojot arī kontroli. Esot Rīgā, man par kontrolieriem bija radies iespaids kā par diezgan nejaukiem cilvēkiem. Liepājā bija savādāk. Draudzīgi papļāpājām ar kontrolieri, kamēr meklēju, kuras no manā kabatā esošajām četrām biļetēm (ar tramvaju braucām divreiz) ir īstās.
Par Karostu biju dzirdējusi daudz un vēlējos vismaz kaut ko no tās redzēt savām acīm. Iekāpām kaut kādā mikroautobusā un devāmies turp. Galapunkts bija kādā dzīvojamo ēku rajonā. Izkāpu ārā no mikriņa, piegāju pie kādas sievietes un pajautāju, kur šeit atrodas Karosta.
"Visur!" skanēja atbilde.
Ups, biju domājusi, ka Karosta ir tikai atsevišķa vieta Liepājā – līdzīgi kā Andrejsala Rīgā – nevis vesels rajons.
(Turpinājums sekos) P.S. Bilde ir no cita ceļojuma, Liepājas bildes vairs nevaru atrast. Droši vien palika vienā no vecajiem telefoniem.
