Arcangel
Ercenģelis.
Nodaļa 1 Part 1
Dzīve ir Elle
Kārtējais briesmībais rīts, vismaz šoreiz nav tās briesmīgās galvas sāpes, kas man parādās arvien biežāk un biežāk. Kāda sieviete no otras istabas skaļi saka: '' Maikl? Tu jau esi augšā? Šodien braucam uz pilsētu.'' Es ieslēdzu datoru un sāku apģērbties ''Kārtējā garlaicīgā diena, cerēsim ka šodien nevienu nesatikšu,'' domāja Maikls.
Sieviete atkal skaļi sacīja, tagad jau ienākusi istabā: ''Dēls, kapēc tu neatbildi, kad es ar tevi runāju?'' Es atbildēju:''Ko tad man īsti atbildēt māt? Tu jau teici ka brauksim uz pilsētu.'' Es jau piesēdos pie datora un atvēru skype, tur atkal mans draugs MazaisMikijs bija rakstījis, ka mums ir jāsatiekas. Par laimi viņš bija pieslēdzies, un es uzrakstīju
Maikls Free: '' Čav Jāni. Kas notiek?''
MazaisMikijs: '' Sveiks, Mēs šodien varam satikties?''
Maikls Free: ''Ķad un kur?''
MazaisMikijs: '' Tiekamies pie skolas, pēc pusstundas.''
Maikls Free: '' Labi, tiksimies tur.''
''Māt? Varēsi mani izlaist pie skolas,'' es sacīju, '' man vajag satikt Jāni.'' Es izslēdzu datoru un
Free: '' Protams, kur un cikos?''aizgāju uz virtuvi pēc kafijas. Gaidot kamēr uzvārīsies ūdens es sāku lasīt avīzi. '' Krimināl ziņas.. Izvarots pusaudzis.. Atrasti pierādījumi sērijveida slepka... Vandālisms Partinsona ielā..'' Ūdens jau bija uzvārījies un es lēni ielēju ūdeni uz kafijas biezumiem. Laukā spīdēja spoža saule un diena varēja sākties.
Iekāpis pārkarsušajā mašīnā es teicu: '' Šodien es nevaru daudz staigāt līdzi tev, jo man jāsatiek kāds cilvēks...'' Māte iedarbināja mašīnu, un jautāja: '' Tas cilvēks ir meitene? Tev jau sen vajadzēja saņemties un satikties ar kādu meiteni.'' No tā brīža es vairāk nerunāju visu ceļu ar māti, jo mani kaitināja tie jautājumi. Viņa tikai kaut ko stāstīja ka vajadzētu aizbraukt kaut kur un kaut ko izdarīt, bet es īsti neklausījos viņā, es vienkārši skatījos pa logu un vēroju garām braucošās mašīnas un redzot kārtējo policijas mašīnu pārkāpjot noteikumus ''Policisti kā vienmēr drīkst atstāt pie dzeltenās līnijas mašīnas, bet kad normāli cilvēki to izdara, tad viņi uzliek soda naudu,'' es neapmierināts burkšķēju,''viņi jau gudri, paši drīkst darī visu, bet citi nevar, tas nav godīgi.. '' Tad es pamanīju, ka tie policisti iznāk ārā no Hesburgera un jau gribēju teikt kārtējo slikto lietu par policistiem, bet es nolēmu paklusēt. Māte apstājās pie veikala, un mēs izkāpām ārā.
''Labi es tad iešu,'' es sacīju mātei. ''Tikai neesi mājās vēlu,'' māte atbildēja.
Es parakņājos pa kabatām un tur atradu pāris eiro, precīzāk sakot 4 eiro un 59 centus. ''Liekas ka ar šo vajadzētu pietikt,'' es iegāju veikalā ''Laikam jāpaņem kāds dzeramais.''
Es nolēmu uzprasīt Jānim vai viņš kaut ko vēlas, es viņam uzrakstīju īssziņu jautājot tieši to. Viņš jau pēc minūtes atbildēja: '' Jā paņem kādu stipro dzērienu.''
Es atbildēju jokojoties:'' Tev tikai 12, tu nevari dzert, es tev neņemšu neko stipru.''
Pārskatot visas kabatas es atradu pietiekoši daudz naudas, un izgāju no veikala ar pudeli viskija un paciņu cigaretēm. Aizdedzinājis cigareti es ievilku dūmu un devos uz skolu, pa ceļam uz skolu es pamanīju kādu sīci raudam, bet es kā vienmēr pagāju garām raudošam bērnam, jo tā nav mana problēma, un man ir jātiek galā ar savām lietām.
Pie skolas mani jau sagaidīja mans draugs Jānis, mani vienmēr smīdināja viņa uzvārds Bambiķelis, bet es kā jau cilvēks pēc kāda laika vairs nesmējos par to. Pamanot viņa zilo aci es jau sapratu kas noticis, viņa tēvs atkal bija pārnācis mājās piedzēries un palaidis rokas. Manī kārtējo reizi iedegās naids, bet es nomierinājos, un apskāvu savu draugu. Varu iedmāties ka dzīvot treileru parkā jau ir briesmīgi, bet būt ar tādu tēvu kā viņam, tā ir īsta elle, kurā ir jādzīvo katru dienu. Viņu tēvs sit katru reizi kad piedzeras, un tas ka viņa māte pirms gada nomira visu padarījis vēl briesmīgāk. Mēs klusējot aizgājām līdz jūrai, un atvērām viskija pudeli un sākām smēķēt cigaretes. Es esmu viņa vienīgais draugs, visi pārējie viņu atstūma, tad kad skolā paklīda baumas, ka viņa tēvs ir bijis skolotājs un flirtējis ar mazām meitenēm, un tāpēc ticis atlaists, tagad viņa tēvs strādā par apsargu. Tā mēs sēdējām klusējot kādu stundu vai divas. ''Ja tu vēlies tu vari palikt pa nakti pie manis...'' es viņam teicu,'' mana māte neiebildīs..'' Viņš sāka raudāt un sacīja šņukstēdams:''Viņš.. viņš..'' ''Neuztraucies viss būs labi,'' es centos viņu mierināt,''Tu man vari uzticēties.'' Jānis klusi un nedroši pateica:'' Viņš.. Viņš mani.. izdrāza'' Tad viņš iedzēra un raudāja.
Es uzliesmoju dusmās un naidā, es nespēju savaldīties un saspiedu savās rokās glāzīti tik stipri ka glāzīte saplīsa un sagrieza manu roku. Es nejutu sāpes, bet tikai naidu. Es sacīju apskaudams Jāni:'' Tu paliksi pie manis pa nakti.'' Viņš pamanīja manas asinis, bet neko neteica un pamāja ar galvu ka piekrīt.