›

Vecais Hatābičs [Akvārijs]14

64 0

Kā jau tiku iecerējis tagad centīšos pabeigt savu stāstu par Veco Hatābiču, kuru sāku rakstīt aptuveni pirms gada. Stāsts ir izcēlies no Tuvo Austrumu fantastikas žanra, kurā tiek aprakstītas kāda izdomāta tēla neierobežotas spējas. Lielākā daļa spēs atmiņā atsaukt kaut ko par Džinu, ko parasti ir pierasts saistīt ar Austrumu burvi. Pagājušā gadsimtā saplūstot Reitumu un Austrumu kultūrām Džina vietā sāka izmantot vārdu Hatābičs, par kuru arī vecāka gadugājuma ļaudis zinās kaut ko atcerēties. Ar Hatābiču ir pierasts saprast Austrumu burvi, kurš ir nonācis tam nepierastā vidē un kāds viņu cenšas pārliecināt par burvestību nelietderīgumu.

Akvārijs

Par cik jau tuvojās vienpadsmitā stunda Knodīnei bija kaut kas steidzīgi jāizdomā, lai vecajam vīram būtu, kur palikt. Kopmītnes slēdza ciet uz nakti ap desmitiem, ja vien Knodīne negribēja iekulties pamatīgās pārrunās un neskaidrību kliedēšanā, kā vecais vīrs ir nokļuvis viņas istabiņā, tad viņai vajadzēja sadomāt ko steidzīgi, jo vienā istabā ar svešenieku jauniete nevēlējās pārlaist nakti. Caur jaunietes galvu vienlaicīgi izskrēja visneiedomājamākās domas, kur viņa varētu vīru pelēkajā uzsvārcī izguldīt līdz uzausīs rīta Saule. Viņa apsvēra vīram sakārtot guļasvietu kopmītņu veļas mazgātuvē, dušas telpās vai virtuvē, taču neviena no šīm vietām nebija nodrošināta pret citu studentu apmeklēšanu jebkurā diennakts laikā.
Jauniete atkal atsēdās uz savas šaurās gultas, saņēma abām rokām galvu un asarām spiežoties ārā no acīm sāka šņukstēt, jo nevarēja izdomāt piemērotu vietu, kur vīrs pelēkajā uzsvārcī varētu pārlaist nakti.
Hatābičs brīdi vērās uz jaunieti, jo nevēlējās atkal viņu pārsteigt ar ko nepatīkamu viņai, pēc tam lēnīgi uzrunāja Knodīni.
- Kas atkal nomāc manu atbrīvotāju no laika gūsta? - Hatābičš, cik vien lēnām un nesteidzīgi novilka.
Man ir jāizdomā, kur tevi izguldīt, līdz sagaidīsim rītu. - Knodīne nemaz nepaskatoties uz vīru pelēkajā uzsvārcī viņam atmeta.
Par mani neraizējies, nav tādu lietu, kuras man nebūtu pa spēkam. - Hatābičš Knodīnei atbildēja.
Knodīnes acis šaurajā izstabiņā atgriezās pie vietas, kurā stāvēja atvērtā lāde, - Vai tu varētu arī nakti pārlaist savā lādē? - viņa nedorši vaicāja Hatābičam.
Vīra seja sāka viegli raustīties, - Es lādē esmu pavadījis neskaitāmi daudz laika, katra sekunde tajā man velkas kā gadu tūkstotis - vīra balsī bija jūtamas bažas.
Bet, bet.. es nespēju noticēt, ka tu spēj ietilpt tik šaurā telpas nodalījumā, jo tavs ķermenis aizņem vairāk vietas, kā lādes iespēja saturēt - Jauniete domīgi novilka.
Vīrs pelēkajā uzsvārcī pavisam sadrūma - Izskatas, ka tu vēlies līdzīgi kā sultāns Džulbubla Hulbubula mani iemānīt atpakaļ lādē, lai pēc tam to aizvērtu un nekad vairs netaisītu vaļā - viņš ar nolemtības pilnu skatienu sāka skatīties uz lādi, kura atvērta atradās uz grīdas.
Tak nē! - Iesāucās Jauniete - Vai ir kāda cita mazāka tilpuma vietne, kurā tu varētu satilpt, līdz saigaidīsim rītu?
Vīra sejā attausa cerība. - Es varu ietilpt pašā niecīgākajā nodalījumā - vienīgais, kas man ir svarīgi, lai spētu sadzirdēt, kad vēlies kaut ko no manis un man būtu iespējams piepildīt tavu vēlšanos. - Hatābičš atņēma jaunietei.
Jaunietes skatiens sāka klejot par viņai piešķirto niecīgo istabiņu, līdz tas attūrās pie plaukta, uz kuras nolikts, līdzīgs niecīgai burkai, bija akvārijs. To studnetei bija uzdāvinājuši kursa biedri dzimšanas dienā. Viņa pietrausās pie plaukta un no tējkannas peipildīja akvāriju ar ūdeni.
Vai tas nozīmē, ka spēj pārvērsties par grunduli un pavadīt nakti šajā niecīgajā akvārijā? - Jauniete neticībā vērās vecā vīra sejā.
Hatābičš nevēlējās atņemt jaunietes atbildi, jo nezināja kā viņai atbildēt sevis teiktajā nepieminot 'pavēlniece'. Istabiņu piepildīja niecīgu vizumiņu pilna gaisma un nākošajā mirklī akvārija ūdenī, lēni spuras kustinot, peldēja grundulis. No vecā vīra uzsvārča, cepures vai septera vairs nebija ne miņas. Jauniete no piedzīvotā jutās tik tiešām piekususi un novēlot 'arlabunakti' akvārja jaunajam iemītniekam, nodzēsa istabiņā gaismu un ieslīga dziļā miegā.