Jutu nelabumu, kas kāpa arvien augstāk kaklā. Atslīgu pret sienu un ar rokām aptvēru ceļgalus. Acis nepārtraukti miglojās no asarām, ko vairs nespēju apturēt. Karstas asaru straumes lija pār vaigiem un šķita, ka sadegšu no sāpēm, kas nepameta pakrūti.
Sēdēju virtuvē uz zemes un jutu eiforiju. Kaifs bija mani pārņēmis pilnībā un nespēju pat atvērt acis. Pasaule bija tik skaista un es – laimīga. Man blakus sēdēja Īans, kura roka aptvēra manus plecus. Arī viņš nerunāja, jo juta vēl lielāku kaifu, kā es..
Saikni ar realitāti bijām zaudējuši pilnībā. Aiz loga jau bija bieza tumsa, kas liecināja, ka kopš pēdējās devas ieņemšanas pagājušas vairākas stundas. Tumsa likās skaista un tāla.
Jutu, kā efekts lēnām zūd, draudēdams iesviest mani atpakaļ realitātē, ko pavisam nevēlējos, taču nespēju just šīs emocijas. Bija tikai pliekana vienaldzība pret apkārt notiekošo.
Lūpas bija sausas un sasprēgājušas, taču ar neizmērojamām grūtībām izmocīju, ka nepieciešama vēl viena deva. Cerēju, ka Īans mani sapratīs, taču viņš šķita vēl trulāks par mani.
-Aha, - viņš nesakarīgi nomurmināja, taču necēlās, - tūlīt.
Turpinājām sēdēt, taču nekas nemainījās. Nespēju fokusēt skatienu un gaidīju, līdz beidzot arī Īans vēlēsies vēl vienu devu. Man bija tik draņķīgi, ka nespēju pat to paņemt un liku nieka cerību uz viņu.
Nezināju, cik ilgs laiks pagājis, taču beidzot viņš sakustējās.
-Es tūlīt, - Īans tik tiko dzirdami nomurmināja un, pa pusei rāpodams, paņēma narkotikas.
Beidzot manī bija modusies kaut neliela interese. Alkatīgi skatījos uz vīrieša rokās gulošo, nelielo maisiņu. Uzreiz no kabatas izvilku savu nelielo spogulīti un viņš, trīcošām rokām, sadalīja kokaīnu.
Nepacietīgi skatījos un šķita, ka viņu pagrūdīšu malā. Es vairs nespēju gaidīt.. Pieliecos un, spēcīgi pagrūzdama viņu malā, šņaucu. Jutu asu knudoņu nāsīs un atkal atslīgu pret sienu. Viņš vēl šņauca, līdz beidzot atkal aplika roku man apkārt. Ieritinājos viņa azotē un turpinājām sēdēt. Gar acīm ņirbēja krāsaini pleķi, reibinādami prātu. Skatījos uz priekšu, līdz vairs neredzēju neko. Tumsa tos aprija.
Pulkstens divos un piecdesmit trijās minūtēs, Īana sirds pārtrauca pukstēt uz mūžīgiem laikiem. Līdz ar to sākās mana jaunā dzīve.
Es aizbēgu un pametu viņu vienu. Mirušu.
