Dažas pārdomas pavisam nesenā pagātnē iz mūsu tautas vēstures.
Šī mazā tautiņa pie jūras ilgi dzīvos,
Un zili zvaigžņotais tai pāri plīvos.
Tā raksta savu vēsturi un nav tai skumji,
Tik reizēm uzvedas pārlieku dumji.
Ar termofilām baktērijām cep jaunu maizi,
Pat nenojauš, ka baktērijas rada vēdergraizi.
Tā savus mīļos latiņus bez apdomas uz eiro mija
Un pilsonību piešķirs tiem, kas te jau ilgāk bija.
Tik tādā veidā tautas skaitu vairot varot,
Ne tā, kā senči - gultā mīļās lietas darot.
Tā pielāgoties visiem vējiem vienmēr prot,
Un savas nodevas nu jauniem kungiem dot.
Tai sava opera, ko visi sauc par balto namu,
Tur kungi satiekas, kas neēd lētu Ramu.
Tik Rīgas pili nosargāt mums nevarēja,
Kad dega jumts, to nodzēst nepaspēja.
Nav vainīgo kā katrā mūsu aktuālā lietā,
Un gudri spriedelēt ir atkal visur vietā.
Un valdība par visiem vienmēr čakli gādā -
Ar budžetu tā ļoti ļoti savlaicīgi strādā.
Kā deķi stiepj uz katras ministrijas pusi,
Un tauta nopūšas, kā vienmēr klusi, klusi.
Tai vēsture ir jāraksta, to dzīve vienmēr prasa.
Vai būs tā ticama, dažs atkal pauri kasa...
E - taloni jau mūsu kabatās, E - vielas arī māgā,
Ko izdomāsim rīt - to aptvert neprotam vēl lāgā.
Un veselību aprūpēt ikvienam laikā solām,
Un līdzejošas finanses ikkatram skolas solam.
Mums rozā deķītis tik īss , ka stiep kā gribi - šaurs
Un trauks, kur visu sametam, ir mūžam caurs.
*
Cik mūsu tauta ķildīga, to varam atkal vērot -
Kā saškeļamies partijās mēs Rīgas mēru vēlot.
Bet Nilam partija tik viena!
Tik tāpēc viņu ievēlēs, tas omei skaidrs kā diena.
Pat mūsu mazajos spokos par katru notikumu tik dažāda attieksme un izpausmes veidi, ka grūti iedomāties kurš būs tas, kurš varēs mūs visus saturēt kopā Latvijā. Un škeltnieki neguļ nekad.
pārkāpšu savu principu un iedošu laiku.
