4 gadus vecā Nora ir mazs un žiperīgs bērns, kura parasti nesagādā vecākiem problēmas ar savu uzvedību. Viņas mamma Tara nesen savā Facebook profilā publicēja visai aizkustinošu ziņu par Noru.
4 gadus vecā Nora ir mazs un žiperīgs bērns, kura parasti nesagādā vecākiem problēmas ar savu uzvedību. Viņas mamma Tara nesen savā Facebook profilā publicēja visai aizkustinošu ziņu par Noru.
«Tā bija diena pirms manas meitas Noras ceturtās dzimšanas dienas, es viņu izņēmu no bērnudārza un viņa lika pievērst uzmanību vecākam kungam, kurš gāja netālu no mums stāvlaukumā. Nora man paskaidroja to, ka viņai ļoti patīk veci cilvēki. «Man visvairāk patīk veci cilvēki, jo viņi iet lēnu - tāpat kā es, un viņu āda ir maiga - tāpat kā man. Viņi visi drīz nomirs, tāpēc es veltīšu viņiem savu mīlestību, kamēr viņi vēl ir dzīvi,» paskaidroja Nora. Protams, tas izklausās kaut kā dīvaini, bet tā ir Nora un tā ir viņas sirds.
Es biju aizkustināta, ka mana mazā meita ir tik mīļa un tik ļoti aizdomājas par pensionāriem, kuriem vairs nav daudz atlicis. Todien es savā Facebook profilā publicēju viņas citātu, bet tad es vēl nemaz nenojautu, kas sekos tālāk.
Nākamajā dienā, viņas dzimšanas dienā, atkal pa ceļam uz mājām no bērnudārza, viņa pajautāja, vai mēs varam apstāties pie pārtikas veikala, lai iegādātos dzimšanas dienas kūciņas, ko notiesāt vēlāk ar saviem brāļiem un māsām. Kā gan Tu vari pateikt «Nē» dzimšanas dienas gaviļniecei.
Es ieliku Noru un viņas jaunāko māsu tajos iepirkuma ratiņos, kas izskatās kā mašīna un devos uz beķerejas pusi. Mēs atradām īstās kūciņas un es piestāju pie izpārdošanas plaukta. Kamēr mana uzmanība bija vērsta uz preču plauktu, tikmēr Nora piecēlās ratiņos un māja kādam vecākam vīram. «Sveiks, vecais cilvēk, man šodien ir dzimšanas diena!» Nora priecīgi viņam paziņoja.
Vecais vīrs bija nedaudz apmulsis un sarāvis uzacis. Es pat nepaspēju Norai pateikt «Kuš», kad viņš jau sāka atbildēt viņai: «Sveika, jaunā dāma. Cik tad tev šodien paliek?» Tā viņi sarunājās pāris minūtes, viņš viņai novēlēja «Daudz laimes» un mēs devāmies katrs savā virzienā.
Mūsu ceļi atkal krustojās pāris ejas tālāk. «Es atvainojos, kungs. Šī ir Nora un viņa vēlētos nofotografēties kopā ar jums. Vai jums nav iebildumu?» Viņš izskatījās šokēts un no sākuma nesaprata kā atbildēt uz manu lūgumu. «Nofotografēties? Ar mani?» Viņš jautāja. «Jā, kungs. Par godu manai dzimšanas dienai!» Nora iestarpināja.
Un tā nu viņš piekrita nofotografēties ar manu meitu. Es izvilku savu telefonu un uzņēmu bildi ar Noru. Viņš pārlika pār viņas plecu roku, bet viņa uzlika savu mazo roku uz tās. Viņš neko neteica un novēroja Noru, kura bija sākusi pētīt viņa roku, izspiedušās vēnas un pirkstu kauliņus. Viņa nobučoja kunga roku, pielika to pie sava vaiga un viņš pasmaidīja. Es pajautāju, kā viņu sauc. Viņu sauc Dens.
Mēs bloķējām citiem pircējiem eju, bet viņiem bija vienalga. Tas bija maģisks brīdis un visi to juta. Dens un Nora sarunājās kā sen nesatikušies draugi.
Pēc pāris minūtēm es pateicos Denam, ka viņš veltīja savu laiku, lai aprunātos ar Noru, bet viņa atbilde pārsteidza mani: «Nē, paldies JUMS! Šī ir bijusi labākā diena, ko man nācies pēdējā laikā piedzīvot. Tu mani esi padarījusi par ļoti laimīgu vīru, Nora!»
Viņi samīļōjās un mūsu ceļi atkal šķīras. Nora vēroja viņu, kamēr viņš vairs nebija redzeslokā. Es melotu jums, ja teiktu, ka nebiju noraudājusies tajā brīdī. Es biju aizkustināta un nodomāju, ka pāris cilvēki varbūt vēlētos uzzināt par šo notikumu.
Es publicēju stāstu un viņu kopbildi savā Facebook profilā.
Vēlāk tajā vakarā es saņēmu privātu ziņu no sievietes, kura atpazina Denu. Viņa man paskaidroja, ka Dena sieva Mērija nomira šā gada martā. Un kopš tā brīža viņš ir bijis vientuļš vīrs. Viņa pateica, ka ir ļoti aizkustināta par to, ko mana meita ir izdarījusi. Viņam tas esot bijis vajadzīgs un noteikti nekad neaizmirsīs.
Es pajautāju viņai Dena telefona numuru un piezvanīju viņam pēc pāris dienām. Mēs devāmies ciemos pie viņa. Viņa māja ir omulīga un tīra. Atmiņas par Mēriju vēl labi redzamas. Viņam bija cita frizūra un viņš bija svaigi noskuvies, uzvilcis klasiskās bikses un kurpes. Dens izskatījās 10 gadus jaunāks.
Viņš bija uzklājis bērnu galdu un uzlicis pāris baltas lapas un krītiņus. Dens palūdza Norai, vai viņa varētu uzzīmēt viņam pāris veltītus zīmējumus, kurus varētu pielikt pie ledusskapja. Protams, ka Nora ar lielāko prieku piekrita un ķērās pie darba.
Mēs pie Dena pavadījām gandrīz trīs stundas. Viņš bija pacietīgs un jauks pret manu mazo Noru. Dens pat notīrīja Noras vaigu, kad viņa, ēdot nagetus, sasmērēja to ar kečupu. Mēs izgājām ārā no mājas, lai atvadītos un dotos prom, kad Dens no savas kabatas izvilka nazīti un nogrieza vienīgo ziedošo rozi, kas tur auga. Viņš 10 minūtes rūpīgi centās nogriezt visus ērkšķus un pasniedza to Norai.
Viņa tagad glabā to rozi. Tā ir izkaltēta un ievietota plastmasas maisiņā, nolikta zem viņas spilvena.
Nora katru dienu jautā par Denu. Viņa uztraucas par viņu. Domā par to, vai viņš ir vientuļš, vai viņam ir auksti, vai arī viņam ir siers, ko likt uz maizītēm. Viņa vēlas, lai Denam viss ir kārtīgā. Viņa vēlas, lai viņš jūtas mīlēts.
Arī Dens domā par Noru. Pēc nesenās tikšanās, viņš atklāja mums to, ka kopš brīža, kad satika Noru, viņam ir bijis mierīgs miegs. Vairs nav nācies naktī mosties. «Nora izārstēja mani!» Dens paziņoja.
Es biju aizkustināta līdz pašiem sirds dziļumiem.
78 gadi šķirs šos divus cilvēkus vecumā. Bet kaut kā viņu sirdis un dvēseles tomēr atpazīst viena otru no senākiem laikiem.
Mēs ar Noru esam apsolījušas apciemot Denu katru nedēļu - lai arī tas būtu tikai uz 15 minūtēm, vai ātri samīļoties, vai atdot viņa mīļāko sieru.
Esmu uzaicinājusi Denu uz Pateicības dienas svinībām mūsu mājās. Viņš tagad ir daļa no mūsu ģimenes, grib viņš to vai nē. Dens ir negaidīti ienācis mūsu dzīvēs un mēs viņu mīlēsim līdz beigām!
Dažreiz sarunāšanās ar svešiniekiem noved pie skaistiem sākumiem.»
Cik patīkami izlasīt rakstu par tīru sirsnību, bez nekādas pedofīlijas un šausmu lietām.
"Viņi visi drīz nomirs, tāpēc es veltīšu viņiem savu mīlestību, kamēr viņi vēl ir dzīvi" - šos meitenītes vārdus vajadzētu atcereties arī visiem pieaugušajiem un vairāk laika veltīt laiku saviem tuviniekiem, jo nekad nevar zināt - kad tos pazaudēsim..
Tādas lietas ir tik retas, ka pat dīvaini liekas, ka svešinieki kādu apciemo tāpat vien.