local-stats-pixel fb-conv-api

Kā nosvinet jāņu, precizi, Latviski!!!0

1 0
Kā nosvinet jāņu, precizi, Latviski!!!


Jāņi nenoliedzami skaitās vislatviskākie svētki. Tie ir kā striķītis, kas vienreiz gadā sasien kopā senlatviešus ar jaunajiem latviešiem vienā kopīgā un krāšņā svētku vainagā. Līgo naktī mēs darām visu to pašu un tieši tāpat kā darīja viņi... bet vai tiešām?




Ja nedaudz papēta vēstures materiālus, izrādās, ka pat svētku nosaukums mums nav gluži autentisks. Lūk, kāda šokējoša atzīšanās atrodama Emiļa Melngaiļa dienasgrāmatā: «Izdodams savu pirmo krājumiņu, kurā ietilpa tikai Jāņadziesmas, es jaunās dienās – 1900. – sekodams ierunātai valodai, ka Jānis nav latvisks, biju izgudrojis jaunu vārdu Līgosvētki, kurš nu uz kādu laiku ir nomācis īstos senvārdus Jāņadienu un Jāņunakti. Kā jau bieži, muļķība nosēžas goda vietā.» Un pat ar to šī lieta nebeidzas – arī Jānis, kā jau Emilis Melngailis raksta, nav nekas latvisks. Tas ir kristīgās baznīcas jaunievedums, kura šajā dienā māca svinēt Jāņa Kristītāja dzimšanas dienu. Bet tas taču pavisam noteikti neiet kopā ar alus dzeršanu, uguns un riepu dedzināšanu, nemaz nerunājot par t.s. papardes zieda atrašanu pret rīta pusi kaut kur kūtsaugšā vai vismaz aiz krūmiem. Visbeidzot, pētniekiem jānolaiž rokas, atzīstot, ka nav ne skaidri zināms, kā tos svētkus latvieši saukuši, ne ko tajos darījuši. Tad tik vien atliek, kā uz lielveikalu pēc šašlikiem, alus un «izlaist uz divām dienām kaut kur ārā no Rīgas, pacept gaļu un nodžumīt». Kāds tur brīnums, ka vienīgie, kas māca «pareizi līgot», ir lielveikali – tā, piem., Līgo svētku tradīcijas saviem pircējiem sola iemācīt Mols. Bet kādas tur tradīcijas tam veikalam var būt tapušas zināmas, ja, kā izrādās, pat nosaukumu Melngailis pats uz dullo izdomāja, lai drusku pareklamētu savu jauno albumu? Bet varbūt, ka viss nav tik bezcerīgs – ja ne svētku nosaukumu, tad vismaz sajūtu un garu var reanimēt, ejot pa maģisko burvestību taku. Proti, papētot seno latviešu buramos vārdus un ticējumus, kurus biezos sējumos apkopojis slavenais profesors Šmits. Tā mēs pavisam viegli varam noskaidrot to, ko mūsdienās varētu saukt par šo svētku mesidžu: «Pie Jāņu ugunīm pa visu zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā. Dažos apgabalos ļaudis iet ap muižas laukiem dziedādami, par ko kungi tos pacienā.» Adaptējot šo novērojumu pašreizējai situācijai, jāsecina, ka latviski visprecīzākā Jāņu svinēšanas taktika ir nevis braukt ārpus Rīgas, bet tieši otrādi – doties uz pašu centru, Jēkaba ielu 11, kur dancojot un lēkājot vajag iet apkārt Saeimas ēkai, par ko deputāti un valdības pārstāvji ar kaut ko uzcienās. Turklāt pirms tam ir jāsaplūc jāņuzāles, kuras pēc tam «samet Jāņu mātei un tēvam virsū». Šajā gadījumā ar zālēm vajadzēs mest saimniektēvam Ivaram Godmanim. Tā kā viņš ir labi apsargāta valsts amatpersona, kurai pietuvoties var būt problemātiski, vēlams tām zālēm piesiet kādu atsvaru, lai var lingot no tālienes. Tās, protams, vairāk tādas vīru lietas, bet saimnieces «Jāņu vakarā gaida līgotājus ar Jāņa zālēm. Ja līgotāji nenāk, tad baidās no visādām nelaimēm.» Starp citu, tieši baidīšanās no visādām nelaimēm ir Jāņu svētku būtiskākā un ticējumos visvairāk pieminētā sastāvdaļa. Un to, var derēt, nevienā lielveikala līgošanas skoliņā neiemācīs. Vīriešiem, saprotams, vienkārši baidīšanās nepiedien – viņiem Jāņu naktī jābūt gataviem arī pieņemt nopietnākus mērus. Par to māca šis ticējums: «Jāņa dienas vakarā saimnieks sēž pagalmā, lai nenāk raganas un nedara kādu ļaunumu viņa lopiem, bet, ja kāds nāk, tad viņš to uzskata par burvi un sit nost.» Varbūt tieši tādēļ, ka var sanākt kārtīgs slaktiņš, Jāņos tik populāra ir pašbrūvētā alus lietošana – drosmei, tā teikt. Tad nu, kamēr nama tēvs priekšnamā sēž ar cirvi vienā un alus pudeli otrā rokā, tikmēr istabā sieva «durvīs sprauž kuplu dadzi, lai raganas noduras» vai vismaz «liek nātres uz logiem un sliekšņiem, lai raganas pakaļas sadedzinātu». Vispār visu šo padarīšanu saukt par svētkiem būtu diezgan nekorekti. Tas vien jau norāda, cik tālu mēs esam novirzījušies no patiesās Jāņu nakts būtības, kas senajiem latviešiem vairāk bija cīņa uz dzīvību un nāvi nekā svētki. Bet tiem, kam piemita vairāk oportūnisma, šajā naktī pavērās lieliskas karjeras izaugsmes iespējas. Vajadzēja vien noķert melnu kaķi un izvārīt to dzīvu. «Pēc tam no šī izvārītā kaķa kauliem izmeklēt divus: ķeksīti un kruķīti; ja tādus kaulus dabon, tad ar tiem var izdarīt lielus brīnumus, par piemēru: ja grib kļūt bagāts, tad griežas pie ķeksīša ar lūgumu un bagātība rokā; ja grib izvairīties no nelaimes, tad griežas pie kruķīša, un nelaime ir novērsta.» Starp citu, pēc Jāņiem būs jāsāk domāt, ko likt Loskutova vietā. Vai tad nebūtu pats labākais, ja varētu tur ielikt Kruķīti? Bet valdībai tiktu Ķeksītis – nomētātā Godmaņa vietā. Lai patīkamas visiem svinības!

1 0 0 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 0

0/2000