Viens no Latvijas kara flotes lepnumiem - ZEMŪDENE RONIS10

Tiklīdz jaunā Latvijas valsts bija kaut cik nostbailizējusies, aktuāls kļuva jautājums par tās robežu aizsardzību – tiklab sauszemes, kā jūras. Taču, ja ar sauszemes spēku veidošanu veicās samērā labi – galu gala tie taču bija jau izturējuši ugunskristības Brīvības cīņu laikā -, tad ar floti gāja grūtāk. Pirmkārt, to nācās veidot no pašiem pamatiem, otrkārt, uzbūvēt karakuģi bija krietni dārgāk nekā izveidot kājnieku bataljonu. Tādēļ jau sākumā bija skaidrs, ka lielu floti Latvija nekad nevarēs atļauties un nāksies iztikt ar dažiem mīnu kuģiem un pāriz zemūdenēm. Aizsardzības koncepcija bija skaidra: censties piekrasti aizsargāt, izliekot mūsu ūdeņos mīnas, bet operatīvās aizsardzības vajadzības nodrošināt ar zemūdenēm. Tobrīd zemūdene vēl nebija kļuvusi par ieroci, kas domāts galvenokārt transporta konvojuu iznīcināšanai, kā tas bija Otrajā pasaules karā. Divdesmitajos gados zemūdene itin labi spēja apdraudēt arī lielus karakuģus. Saskaņā ar starptautiskajiem līgumiem Latvija bija tiesīga veidot jūras kara floti, kurā varēja būt līdz četrām zemūdenēm. Tiesa, jau divdesmito gadu sākumā bija skaidrs, ka tik daudz līdzekļu jaunajai valstij nav, lai varētu būvēt uzreiz četras zemūdenes, tādēļ iesākumam nolēma aprobežoties ar divām. 1924. Gadā Saeima apstiprināja attiecīgu flotes būves programmu un paredzēja valsts budžetā tai nepieciešamos līdzekļus. Nākamis jautājums, par ko bija jāizsķiras, - kur zemūdenes būvēt. Varianti bija tikai divi – Lielbritānija vai Francijā. Vēsturnieks Edgars Andersons grāmatā Latvijas bruņotie spēki un to priekšvēsture detalizēti ir rakstījis par abiem variantiem: “Latvieši vienmēr bija raudzījušies uz angļiem kā uz saviem sabiedrotajiem, bet sadarbība ar angļiem bija grūta. Par piedāvātajiem kara materiāliem angļi prasīja ļoti augstas cenas, bet viņu piegādātie materiāli bieži bija vājas kvalitates un bojāti. Angļi vēlējās būvēt karakuģus Latvijai, bet kategoriski atteicās atļaut latviešiem inspicēt kuģus būves laikā. Frančiem nebija iebildumu pret latviešu inspekcijām. Viņi piedāvājās arī apmācīt latviešu zemūdeņu virsniekus un tehniķus”. Tā nu beigu beigās kuģu būvētavas Havrā un Nantē tika pie pasūtījuma katra uzbūvēt vienu zemūdeni. Kopējā līgumu summa bija vairāk nekā seši miljoni latu, tiem laikiem ļoti liela nauda. Pati Francija no savām kuģu būvetavām zemūdenes pirka par zemākām cenām. Kā rādīja vēlākie notikumi Francija valstij no savām zemūdenēm krīzes brīdi bija tieši tikpat maz labuma, kā mums no savējām. 

Zemūdenes – māsas

Pirmo 1926. Gada jūlijā ūdenī nolaida zemūdeni, kurai tika piešķirts nosaukums Ronis. Svinīgāja ceremonijā piedalījās Latvijas armijas komandieris ģenerālis Radziņš un flotes pavēlnieks admirālis Keizerlings. Nepilnu pusgadu vēlāk nolaida otro zemūdeni , kurai nosaukums bija tautiskāks – Spīdola. Abas bija Loire-Si-monet franču tipveida projekta zemūdenes.

“Dažus gadus Latvijas zemūdeņu bija vairāk nekā Vācijai.”

Vai zemūdenes bija modernas? Pirmā pasaules kara beigu posmam – jā.. Tehniskie parametric tām bija apmēram tādi paši kā kara beigu perioda laākajām vācu zemūdenēm, bet vācieši bija atzīti speciālisti zemūdens karā. Ja salīdzina ar trīsdesmitajoos gados projektētajām vācu Typ 1 zemūdenēm, kādas izmantoja Otrā pasaules kara sākumā, tad Ronis tām neglābjami zaudē visos parametros, sākot no izmēriem un jaudas, beiidzot ar ātrumu un bruņojumu. Taču jānem vērā, ka abus projektus šķir apmēram 15 gadu. Paradoksālā kārtā dažus gadus Latvijai zemūdeņu bija vairāk nekā Vācijai, kurai pēc zaudējuma Pirmajā pasaules karā bija noteikti stingri kara flotas apmēru ierobežojumi. Ceļā uz Latviju abas mūsu jaunās zemūdenes pieklājības vizītē iegriezās Ķīlē, kur tās apmeklēja Vācijas flotes komandieris admirālis Rēders, kurš Ronim un Spīdolai veltīja atzinīgus vārdus. Pašiem vāciešiem tobrīd zemūdeņu vispār nebija. “Jaunbūvētās zemūdenes uzbūvētas, piemērojoties mūsu vajadzībām, un ir universāltips, kāds mūsu apstākļiem visvairāk piemērots. Mūsu krastu apsardzībā viņas, bez šaubām, spēlēs noteiktu lomu, ņemot pretiniekam iespēju mūs bezbēdīgi pārsteigt,” šādiem vārdiem flotes papildinājumu novērtēja laikraksts Latvijas Kareivis. Savs sakāmais bija arī armijas komandierim ģenerālim Radziņam, kurš Latvijas Kareivim bija izklāstījis zemūdeņu priekšrocības salīdzinājumā ar virsūdens kuģiem: “Manevrēšanas veiklības un ērtības ziņā zemūdenes stāv priekšā lieliem kara kuģiem, kuru kustības nav tik nemanāmas kā zemūdenēm. Galvenais, zemūdenes briesmu brīdī var nepamanīti veikli paslēpties no ienaidnieka, nogremdējoties zem ūdens, bet tai pašā laikā tikpat negaidīti izvest uzbrukumu pat ievērojama lieluma labi apbruņotiem karakuģiem.”

Komandas un mācības

Pirmās zemūdeņu apkalpes zināšanas apguva Francijā, jo Latvijā praktiski nebija šīs joma speciālistu, ja neskaita pāris vīru, kuriem ar zemūdenēm bijusi darīšana vēl cariskās Krievijas flotē. Virsnieku sastāvs īpaši nemainījās, vien laiku pa laikam klāt nāca kāds jauns izglītots censonis, turpretim matorži nāca no obligātā dienesta puišu vidus. Katru gadu zemūdeņu vienībā (tajā gan nebija tikai zemūdenes vien, bet arī pāris virsūdens kuģu) iesauca ap 200 jauniešu, kuru apmācības kurss ilga nepilnus trīs mēnešus. Kā abas zemūdenes vadīja savu dienestu? Daļu laika tās pavadīja bāzē, bet laiku pa laikam piedalījās mācībās, tostarp arī starptautiskās. Piemēram, trīsdesmito gadu sākumā norisinājās Latvijas un Igaunijas karakuģu kopējās mācības, kuru laikā tieši latviešu zemūdens izraisīja igauņos skaudību – viņiem tādu nebija. Vēl ļaunāk – pāris gadus vēlāk igauņi daļu savas flotas pārdeva Peru, jo pašiem nebija līdzekļu kugu uzturēšanai. Lielākoties gan Latvijas flote trenējās savos teritoriālajos ūdeņos, īpašu uzmanību pievēršot Irbes jūras šauruma aizsardzībai. Pāris reižu zemūdenes piedalījās arī starptautiskās vizītēs, piemēram, Somijā un Vācijā. Pēdējoreiz gan sagaidīšana Vācijā nebija tik laipna , kā pirmajā reizē, jo trīsdesmito gadu vidū jau vācieši paši bija uzsākuši zemūdeņu būves programmu un izrādīja nepārprotamu vēlēšanos uzzināt, kas mūsējām “vēderā”. Taču paši saas nesen uzbūvētās zemūdenes latviešiem neparko negribēja rādīt, tādēļ beigu beigās abas puses palika neapmierinātas. Trīsdesmiito gadu vidū abas Latvijas zemūdenes vairs nevarēja pretendēt uz mūsdienīgu kuģu nosaukumu. Tām bija nepieciešama modernizācija, tāču atkal radās jautājums – kur to veikt? Loģiskākais risinājums likās Francija, taču franči par saviem pakalpojumiem prasīja tādu summu, kādu Latvijas valsts nevarēja atļauties maksāt. Beigu beigās modernizācijas darbus iespēju robežās veica Liepājas Tosmāres rūpnīcas strādnieki. Valsts aizsardzības plāni paredzēja flotes atjaunošanu trīsdesmiito gadu otrajā pusē, taču praksē neizdevās tos realizēt. 1938. Gadā Latvija uzsāka sarunas ar Lielbritāniju par divu jaunu zemūdeņu iegādi, bet nekur tālāk par runāšanu abas puses netika. Gadu vēlāk, kad starptautiskais stāvoklis kļuva arvien saspringtāks, Kārļa Ulmaņa valdība sāka rīkoties apņēmīgāk un oficiāli izteica vēlmi Vācija iegādāties divas vai trīs zemūdenes. Vācija pat bija ar mieru, jo bija Latvijai parādā ievērojamas summas par pārtikas produktu piegādēm, taču tikmēr Eiropā tik nepārprotami bija jūtami kara draudi, ka vācieši zemūdens nolēma paturēt paši savām vajadzībām. Mēs gan nebijām vienīgie, kas neīstenoja flotas pārapbruņošanas programmu. Igauņi no plānotajām četrām zemūdenēm nopirka tikai divas, bet Lietuva vispār palika bez kara flotes, kad trīsdesmito gadu vidū tai piederošo Mēmeles (Klaipēdas) ostu atņēma Vācija.

Pēdējā vasara

Sākoties Otrajam pasaules karam, Latvijas Jūras kara floti piemeklēja neapskaužams liktenis. Pirmais trieciens bija Ulmaņā lēmums piekāpties Staļina ultimātam un 1939. Gada rudenī akceptēt padomju karaspēka bāzu izvietošanu Latvijas teritorijā. Viena no galvenajām bāzēm bija Liepājā, taču līdz tam tur bija saimniekojuši Latvijas kara jūrnieki. Tādēļ mūsējiem nācās Liepāju pamest un lielā steigā pārcelties uz zemūdenēm ne pārāk piemēroto Bolderāju. Pavasarī gan Ronis un Spīdola ar krievu atļauju atkal atgriežas Liepājā, lai veiktu sagatavošanos vasaras navigācijai. Projām no Liepājas gan tika vien Spīdola, jo Roni krievu jūrnieki ar dažādiem aizbildinājumiem no ostas neizlaida. Tur zemūdene palika līdz 1940. Gada vasarai, kad Latvijā ienāca padomju tanki, bet drīz vien sekoja arī pilnīga okupācija. Floti tā skāra jau pirms oficiālās Latvijas uzņemšans PSRS sastāva – uz kuģiem nolaida Latvijas karogus un vietā pacēla sarkanos. Komandas daļēji tika nomainīta,s bet virsniekiem piekomandēja padomju “poļitrukus”. Abas zemūdenes tika ieskaitītas padomju Baltijas flotes sastāvā. Beigas pienāca gadu vēlāk – 1941. Gada 24. Jūnijā. Tobrīd vācu karaspēks tuvojās Liepājai un padomju komandieri bija pilnīgi apjukuši. Liepājas bāzes komandieris nespēja izdomāt neko labāku, kā vien uz ātru roku uzspridzināt Roni un Spīdolu, kas atradās remontā, kā arī četras krievu zemūdenes – lai tās vismaz netiktu ienaidniekam. Prakstiskie vācieši gan vēl pēc gada vrakus izcēla un sagrieza metāllūžņos. Tik bēdīgs bija kadreizējā Latvijas flotes lepnuma liktenis.

Roņa komandieris

15 gadu laikā zemūdenei bija četri komandieri, taču pats slavenākais no viņiem bija Hugo Legzdiņš.

Tas, ka Legzdiņš ir viens no visu laiku slavenākajiem latviesu jūrniekiem, zināmā mērā izskaidrojams ar viņa raibo un garo mūžu – komandkapteinis sasniedza 100 gadu vecumu. Viņa liktenis bija ārkārtīgi interesants. 1925. Gadā Hugo iesauca dienestā armijā, kur viņš kā kareivis dienēja elektrotehniskajā divizionā. Pēc tam nolēma mācīties flotes instruktoru skolā un bija viens no tiem, kurus 1926. Gadā komandēja uz Franciju pieņemt nule uzbūvēto Roni. Dažus gadus nodienējis uz zemūdenes, Legzdiņš tika nosūtīts mācīties Francijas Jūras akadēmijā, pēc kuras absolvēšanas iecelts par Roņa komandieri. Viņš bija pēdējaiis īštais Roņa komandieris, jo padomju ielikteni Aleksanndru Madisonu, kurš zemūdeni pārņēma, sākoties padomju okupācijai, par komandieri grūti nosaukt – jūrā viņš ar Roni nemaz neizbrauca. Pēc kara Legzdiņš strādājis par pasniedzēju jūrskolā, bet Latvija neatkarības atjaunošanas pirmajos gados aktīvi piedalījās Jūras spēku tradīciju veidošanā.