Maiji - viena no slavenākajām un vissenākajām Mezoamerikas tautām. Šīs civilizācijas pirmsākumi meklējami 1000 gadu pirms mūsu ēras. Maiji cēla akmens pilsētas, izveidoja laika skaitīšanas sistēmu, tiem piederēja milzīgas zināšanas astronomijā un.. tie veica nežēlīgus rituālus, vēlēdami saņemt svētību no dieviem.
Maijiem nebija daudz cilvēcīgāku rituālu, kuros izpalika slepkavības un citi pāri nodarījumiem maijiem, tomēr attīrīšanās uguns deja bija viens no tiem. Laikam tāpēc šis rituāls nenotika tik bieži, jo neviens nemira un nevienu nevajadzēja upurēt. Parasti attīrīšanās deja notika tikai tajos gados, kad priesteri paziņoja, ka gads būs īpaši neveiksmīgs un bīstams. Ceremonija parasti notika nakts melnumā. Sākumā plašā, speciāli iekārtotā vietā, veidoja milzīgu ugunskuru, kuram apkārt dejoja rituāla deju. Vēlāk, kad no ugunskura pāri palikušas bija tikai kvēlojošas ogles, tās izmētāja apkārt ugunskuram un sākās rituāla kulminācija: deju vajadzēja pabeigt uz oglēm. Rituāla deju uz oglēm iesāka baskājains indiānis - tieši pats augstākais priesteris.
Tlaloks - viens no vispazīstamākajiem maiju dieviem, kurš ir tieši saistīts ar lietu un pērkonu. Saskaņā ar indiāņu ticējumiem, upuriem vajadzēja iežēlināt dievu, lai tas nosūtītu viņiem lietu. Tomēr grūtības sākās ar to, ka maiji uzskatīja, ka dievam ir pārāk maz ar vienu radību, pie tam maza izmēra, tāpēc viņi veica lielākas upurēšanas, kurās upurēja bērnus no 3 līdz 11 gadiem. Indiāņi bija pārliecināti, ka citu cilvēku upurēšana palīdzēs atlikušajiem saglabāt viņu dzīves. Rituālā sasietus bērnus meta svētajās akās, kuras bija pilnas ar ūdeni. Daudzus bērnus meta akās dzīvus, daži tika pakļauti "īpašai apstrādei", pirms tika upurēti dievam, no citiem novilka ādu, bet dažus sadalīja.
Viens no vispopulārākajiem maiju rituāliem - spēle ar bumbu. Divas komandas, katrā bija 7 cilvēki, kuri savācās lielā laukā un mēģināja iemest speciālu kaučuka bumbu gredzenā. Protams, tās nebija parastas sporta sacensības, bet gan reliģiozs rituāls, kurā viss tika stingri uzraudzīts. Laukums bija 180 uz 200 metriem, gredzens bija 4 metru augstumā, bumbu, kura simbolizēja sauli, nedrīkstēja aiztikt ar rokām un kājām. Spēlēja izmantojot plecus, krūtis, galvu, gurnus un speciālas nūjas. Noteikumi bija tik sarežģīti, ka spēli spēlēja apmēram 3-4 dienas bez pārtraukuma. Spēle beidzās, kad bumbu iemeta gredzenā. Kā nu bez upurēšanas? Arī šo spēli beidza ar upurēšanu. Sākumā maiji upurēja dzīvniekus, bet vēlāk kareivīgās ciltis tos nomainīja un izstrādāja savu sistēmu ar upurēšanu. Saskaņā ar izstrādāto sistēmu zaudējušās komandas kapteinim bija jānocērt galva tam, kurš iemeta gredzenā bumbu. Kāpēc tā? Viss bija godīgi, jo dieviem upurēja tikai pašus labākos.
Cilvēku asinīm maiju kultūrā un reliģijā vienmēr ir bijusi īpaša loma, tāpēc bija izplatīti rituāli, kurus nolaida asinis un ne vienmēr tika nogalināti cilvēki. Rituālu varētu dēvēt par pašu neparastāko variantu asinis nolaišanai. Visa būtība slēpjas tajā, ka vienas dzimtas vīrieši savācās templī un visi pēc kārtas sadūra savu mantību ar asiem ērkšķiem, pēc izdarītā caur caurumiem savā mantībā izvilka virvi. Vienu uz visiem. Pēc maiju domām asinīs slēpās gara un dzīves enerģija, un tādā veidā ar asinīm piesūcinātā virve simbolizēja savienošanos ar dieviem. Vēlāk tas tika praktizēts starp sievietēm un viņas pārdūra sev mēles.
Priekš šī rituāla derēja tikai nevainīgi jaunieši, jo priesteriem bija svarīgi gara un asinis tīrība. Upuri piesēja pie staba laukumā un meta šķēpus vai arī šāva ar lokiem un upuris bija mērķis. Pie tam bija aizliegts izdarīt nāvējošas rētas, jo upurim vajadzēja mirt ilgi un mokoši, no asinis zuduma. Skaitījās, ka dvēsele, kura mirst no asins zuduma, "aizlido" pie dieviem.
Šīs rituāls noslēdzās ar to, ka upuris tika uznests kalnu augstienē, mūžīgā sasaluma apkārtnē, lai viņu dzīvu ievietotu kapenēs un upuris nomirtu no aukstuma. Pats upuris tajā momentā atradās narkotisko vielu ietekmē un nomira pirms paspēj atgūties. Visbiežāk tā tiek upurēti gūstekņi, kuri bija notverti kara laikā.
Upurēšana lielākoties notika epidēmijas laikā, nesaskaņu, sausumu, kara sākumā vai beigās. Templī augstākais priesteris nosmērēja cilvēku ar svētīto krāsu un viņam uz galvas uzlika augstu upurēšanas cepuri. Tālāk četri tuvākie palīgi stipri turēja upuri, bet priesteris ar nazi atvēra vaļā krūškurvi un izņēma dzīvu, pukstošu sirdi. To vajadzēja izdarīt ātri un precīzi, lai paspētu aiznest līdz statujai pukstošu sirdi, kamēr no tās vēl nav "aizlidojusi" dvēsele. Pa to laiku mirušo ķermeni vēla nost pa piramīdas kāpnēm, bet citiem kalpotājiem vajadzēja novilkt ādu no visa ķermeņa, izņemot rokas un kājas. Lai rituālu pabeigtu, priesteris uzģērba uz sevis ādu un tādā izskatā iesāka rituāla deju.
Priekš upurēšanas derēja dažādi cilvēki gan vergi, gan cīņās saņemtie, gan karā piedalījušies. Vergu ķermeņus bija pieņemts sadedzināt, bet ar karā cietušajiem rīkojās savādāk. Maiji ticēja, ka labākās cilvēka īpašības ir spēks, vīrišķība un, ka tās var nodot caur miesu. Tāpēc, kad cietušos atnesa no kara, notika kanibālisma rituāls, bet paši cietušie nedrīkstēja izrādīt savas ciešanas. Kauli tika izvietoti dažādās vietās un tās viņiem bija svētas.
raksts interesants 
vienīgi pie 2. vari izlabot ''indiešu'' uz indiāņu, un 3. ''torsu'' uz krūtīm
