Cietušā un iesaistīto vārdi nav minēti vai ir mainīti.
Pirmā skolas diena katru gadu ir īpaša un citāda, tāpēc manā ģimenē ir tradīcija pēc svinīgajām lietām atzīmēt notikumu kādā ēstuvē, taču vēlāk vakarā katrs dodas pa savām ierastajām darīšanām. Arī todien pēc pieēšanās visi izklīda un es devos ietusēt kopā ar pāris draugiem. Patiesībā bijām savākušies diezgan paliels bariņš. Nobāzējāmies pilsētas nomales atpūtas vietā, uzkūrām uguni, dzērām un cepām desas/šašlikus. Kas nu kuram labāk gāja pie sirds.
Nemāku teikt, cik mēs izdzērām, bet noteikti ne tik daudz, lai sāktu rādīties halucinācijas un prāts redzēto spētu normāli sagremot.
Mājās devāmies vēlu un visi kopā (par brīnumu). Ceļš bija tumšs un pāris km garš. Gājām pa taisnāko ceļu cauri mežam un mazdārziņiem. Tie, kuriem telefons nebija izlādējies, spīdināja gaismu pārējiem, jo Mēness nebija visai atsaucīgs ceļa izgaismošanā.
Mēs ar Jāni runājām un iepalikām no pārējās grupas. Kādā no brīžiem pametu acis uz sāniem un noteicu ‘’Re, kāds manekens!’’. Izskatījās dīvaini, tāpēc piegājām tuvāk aplūkot un sapratām, ka tas ir cilvēks, kurš pakāries. Praktiski vēl svaigs, notecējusī siekala tumsā atspīdēja telefona gaismā. Par to pateicām tikai čaļiem no bara, lai meitenes nesāktu panikot. Sākām domāt, ko lai dara. Vairums no mums bija nepilngadīgi, iedzēruši un kāds vēl uzpīpējis zāli. Nolēmām, ka abi ar Jāni paliksim uz vietas un izsauksim mentus, jo esam vismazāk iereibuši, taču beigās vienalga devāmies mājās, jo nobiedēja liecības sniegšana un miegs arī jau nāca.
Pašnāvības vietā atgriezāmies otrajā dienā, bet tur jau, par laimi, atradās policija. Kā vēlāk bija rakstīts pilsētas avīzē – vīrietis nav vietējais un šķiet, ka speciāli atbraucis no kaimiņu pilsētas pakārties. Kas to zina, kāds ir patiesais stāsts.
Katrā ziņā es otro reizi šādu skatu pieredzēt nevēlos un nevienam to nenovēlu.