Šādas soda ekspedīcijas atkārtojās ar vien biežāk un nežēlīgāk, līdz vainahi un citas Kaukāza tautas vienoti sacēlās pret apspiedējiem. Vienas no vainahu atbrīvošanās kustības līderiem XVII g.s. vidū kļuva šodien jau slavenais Šeihs Mansūrs, kura senči un senčusenči dzīvoja Elistanži un Hattuni ciemos, te pat netālu no Serženjurtas . Jau agrā bērnībā Mansūrs iepazina korānu, bet agros jaunības gados sāka izplatīt Islāma idejas starp čečenu ļaudīm un sāka noskaņot tos pretoties pret apspiedējiem. Pavisam drīz Šeiha Mansūra poularitāte pieauga un ap viņu jau pulcējās vismaz 2000 domubiedru, kuri bija gatavi cīņai, bet pats Mansūrs sākumā vēl mēģināja izbēgt karu ar Krieviju un cerēja panākt savstarpēji izdevīgu vienošanos.
Interesanti ka pirmo sev nozīmīgo cīņu neuzsāka pats Mansūrs. Krievijas armijas virspavēlniecība jau bija pamanījusi Mansūra aktivitātes un uzskatīja viņu par bīstamu Impērijai, tadēļ nolēma laicīgi neitralizēt šeihu. Šim nolūkam 1785. gada 6. jūnijā uz Aldi ciemu pulkveža De Pierī vadībā tika nosūtīti vairāk kā 2000 vīri un divi lielgabali. Rezultātā, šīs militārās operācijas gaitā, De Pierī pieļāva liktenīgu kļūdu. Krievu karavīri tā aizrāvās ar Aldi ciema iznīcināšanu un nepamanīja, ka vietējie vīri Šeiha Mansūsra vadībā jau pārvietojās līdz ceļam pa kuru De Pierī bija atnācis uz šejieni. Protams pēc Aldi ciema iznīcināšanas Mansūrs un viņa līdzgaitnieki netika atrasi un De Pierī deva rīkojumu atgriezties sākotnējā dislokācijas vietā. Te netālu no Sunžas upes, šaurā meža stigā, Šeiha Mansūra vīri aplenca krievu karavīrus. Sadursmes sekas krieviem bija graujošas! No De Pierī vadītās vienības vīriem vairāk kā 1000 krita kaujā, bet vairāki simti nonāca gūstā. Starp citu, gūstā šeit krita arī topošais krievu kara vadonis Bagrations, kuru vēlāk Mansūrs atbrīvos un kurš pavisam drīz kļūs par varoni cīņās pret Napoleoa armiju. Savukārt pats pulkvedis De Pierī šajā kaujā gāja bojā.