Par to, ka Krimas ceļojums izvērtīsies par vērtīgu pieredzi, šaubu nav. Pirmo mācību gūstam jau nākamajā rītā, kad iepazīstam zviedru galdu ukraiņu gaumē. Iedevusi tantiņām brokastu talonu, es saņemu sev pienākošos putras bļodu, paņemu trīs šķēles rupjmaizes un attiecīgi tikpat daudz sviesta. Grasos paņemt vēl arī džemu, kad atskan tantiņas balss:
„Meitenīt, jūs man iedevāt tikai vienu talonu, bet paņēmāt trīs sviesta piciņas!”
No pārsteiguma mana roka paliek pusceļā. Kas tas par... sviestu?!
Tā nu man ir viena sviesta piciņa kaut kāda zieda formā un viens džema klucītis uz trim šķēlēm maizes. Diez kas nav. It sevišķi ņemot vērā to, ka maize izrādās reti negaršīga.
Bet tas vēl nav viss – izdzērusi savu tējas krūzi, dodos pēc otras. Man par lielu pārsteigumu krūze tiek piepildīta tikai līdz pusei. Intereses pēc aizeju pēc tējas vēl trešo reizi un, tik tiešām, tā tiek piepildīta tikai par vienu trešdaļu. Lai arī mani joprojām māc ziņkārība, ceturto reizi nolemju neiet.
„Kā tev liekas, kur viņi noslēpuši to diseni?”
„Nav ne jausmas. Varbūt tādas vispār nav,” Daša atbild.
Disenes dēļ esam drusku vīlušās, bet neies jau tāpēc visu dienu gruzīties. Galu galā, mums ir daudz darāmā.
Sākam ar nometnes kārtīgu iepazīšanu. Kaut ko jau mēs paspējām apskatīt iepriekšējā vakarā, bet nu varam visu redzēt dienasgaismā. Nometne sastāv no trim “poļanām” jeb, kā es tos saucu, stāviem. Līdz pirmajam “stāvam” jāiet lejā pa taku. Pļava izskatās ne visai, toties tur ir sporta laukums un var uzspēlēt gan badmintonu, gan futbolu, ko iemītnieki labprāt arī dara. Mēs ar Dašu esam izmitinātas otrajā stāvā un uzskatām, ka tas ir vislabākais, jo pie mums atrodas viss: ēdnīca, dušas, tualetes, administrācija, ceļš uz jūru, fonā skan radio un, ja sagribas ko likt uz kārā zoba, tad ēdnīcā pie Allas Petrovnas var nopirkt vītinātu voblu. Vienīgais mīnuss – nav sporta laukuma. Var jau mēģināt pasportot uz taciņas, bet viens kļūmīgs solis un ripošana lejā no kalna būs neizbēgama.
Trešais stāvs atrodas kalna virsotnē un tā iemītnieki uzskata savu pļavu par pašu labāko. Iemesli tam ir divi: dabasskati trešajā stāvā ir labāki nekā jebkur citur nometnē un teltis atrodas diezgan tālu viena no otras. Turklāt lielākā daļa no tām šobrīd ir tukšas. Kalna virsotnē ir ļoti skaisti un klusi, bet es tomēr dodu priekšroku mūsu rosīgajam otrajam stāvam.
Līdz jūrai nav tālu, vien pārsimts metru, taču līkumainās kalnu taciņas ceļu pārvērš laikietilpīgā un spēkus tērējošā pasākumā. Lielākā daļa takas ir nobetonēta un, kā par nelaimi, vietām slidena. Atjēdzos kādus trīsdesmit metrus zemāk, atsitoties pret takas malā esošo betona valni. Esmu noskrāpējusi ādu un nolauzusi nagu. Pieceļos kājās, pārkāpju pāri valnim un turpinu ceļu.
Tādu pludmali kā šeit redzu pirmoreiz mūžā. Nu, ja neskaita bērnībā redzēto filmu “Mirāža”, kas daļēji tika filmēta Krimā, bet pludmalei es tolaik pievērsu vismazāko uzmanību.
Tirkīzzils ūdens, tik dzidrs, ka krastā stāvot var redzēt visus zem ūdens esošos akmeņus un koraļļus. Smilšu vietā oļi. Ik pēc pārdesmit metriem sabūvēti muliņi, kas novērš viļņu triekšanos pret krastu. Pludmale sadalīta divās daļās: no mums pa kreisi ir Maskavas enerģētiskā institūta (MEI) pludmale, viņu nometne arī atrodas šajos kalnos. No mums pa labi ir “Jautrā namiņa”pludmale. Šajā pusē atrodas arī pludmales bārs „У крота” (“Pie kurmja" ) un augļu stends. Mēs ar Dašu, salasījušās, ka Krimā viss ir lēti, sapriecājamies par lētajiem augļiem, kurus varēsim iepirkt vairumā, un skriešus dodamies stenda virzienā, bet piedzīvojam pamatīgu vilšanos. Viss maksā apmēram tikpat, cik Rīgā, ja ne dārgāk. Puslīdz lēti ir vienīgi arbūzi.
Atpakaļ pie jūras. Diena ir saulaina un silta, ideāls laiks peldei. Latvijā parasti peldu paralēli krastam, jo pāris reizes ir gadījies slīkt, taču šeit tādas iespējas nav, jo muliņi ir tuvu viens otram. Sēkļu arī šeit nav – jau pāris metrus no krasta ūdens ir man krietni pāri galvai. Krastā palikusī saules vannas baudošā Daša peldēt prot, bet ne tik labi, lai vajadzības gadījumā varētu piestrādāt par Baywatch. Glābēju šeit nav, tā ka paļauties varu tikai uz sevi. Ievelku dziļu elpu un nospriežu, ka neesmu jau nekāds cirkulis, lai uzreiz noietu dibenā (tā gadās, kad peldēt iemācās tikai 15 gadu vecumā, jo 4 gadu vecumā es neapdomīgi noraidīju sava onkuļa, peldēšanas trenera, piedāvājumu apmeklēt bezmaksas peldēšanas nodarbības).
Jūra ir pavisam mierīga, krampji nerauj un galīga nepraša jau neesmu. Drīz es jūtos pietiekami pārliecināta par savām peldēšanas prasmēm un nolemju ienirt, lai tuvāk apskatītu akmeņus un koraļļus. Tirkīzzilais ūdens mani ir nobūris.
Ir tikai viena lieta, ar ko nebiju rēķinājusies – medūzas. Iznākusi krastā pastāstu par tām Dašai. Sākam domāt, ko darīt, ja mums iedzeltu. Medūzas, maitas, taču ir caurspīdīgas, uzreiz var nepamanīt! Abas esam dzirdējušas, ka medūzas dzēlienu radītās sāpes atvieglo urīns. Nu, vismaz tā teica seriālā “Draugi”.
“Mjā... Nez kā mēs to dabūtu gatavu? Džeki vismaz var notēmēt, ja jāuzčurā otram, mums šādas opcijas nav!”
(Turpinājums sekos)
