Šoreiz vēlos pastāstīt par vienu ļoti interesantu vietu. Esmu tur pabijis vairakas reizes un man šī vieta šķiet ļoti interesanta, un aizraujoša, tādēļ kādu laiku atpakaļ jau uzrakstīju nelielu tsāstiņu par to. Šī vieta ir Gibraltārs.
Stāsts patiesībā tapa vienā no kārtējiem ceļojumiem pa Andalūziju, kad nolēmu aizvest savus drugus uz arī uz Gibraltāru un vienu vakaru sēžot restorānā piedāvāju viņiem šādu pasākumu. Visi protams piekrita!
Un tā! Pēc vakara restorānā nākamajā rītā ceļamies nedaudz vēlāk, kā bija sākotnēji plānots. Steigā pagatavojam vieglas brokastis un notiesājam tās sēžot uz balkona un baudot rīta rosību Duquesas jahtu ostā.
Zvejnieki pie mola gatavo kaut ko līdzīgu murdiem un acīmredzot dosies jūrā. Šodien virs kalniem redzami pavism nedaudz mākoņu un saprotam, ka diena būs ļoti silta un ja nebūs vēja, tad pat karsta, jo jau tagad no rīta 9.30 gaisa temperatūra sasilusi līdz +24 grādiem!
Savācam mūsu kolēģus no Manilva Green hoteļa un pa piekrastes ceļu no Manilvas dodamies Algeciras virzienā, kur jau aiz pāris pirmajiem pagriezieniem rīta dūmakā iespējams saskatīt mūsu šīs dienas galamērķi-Gibraltāra klinti. To jau pa gabalu var labi saskatīt, bet līdz taj mums vēl janobrauc vismaz 25 kilometri,.
Pirms Algesiras pilsētas nogriežamies pa kreisi Lalineas virzienā un šeit jau parādās norādes ar uzrakstu Gibraltar. Lai nokļūtu līdz Gibraltāram, jāšķērso Lalinea pilsēta. Ceļš ved gar promenādi un Gibraltāra līci. Tepat jau jāieņem arī vieta rindā uz robežas šķērsošanu.
Gibraltāra vēsture.
Kamēr stāvam rindā, izklāstu nelielu Gibraltāra vēstures aprakstu: Nosaukums Gibraltārs je Džibraltar (Gibraltar) , radies no arābu valodas nosaukuma- Džebel al Tarik. Kad Arābu-berberu karaspēks ieņēma šo teritoriju, tad blakus esošu klinti un apdzīvoto vieu tās pakajē nodēvēja par godu karavadonim Tarik ibn Zijad, par Tarika klinti (Djebel al-Tarik).
Gibraltārs, vēsture zināms jau vairāk kā 3000 gadu. Ar nosaukumu Herkulesa pīlāri (stabi-kolonnas) tā figurē grieķu filozofa- Platona rakstos. Feniķiešu, Kartāgiešui un Grieķu jūrnieki šeit meklējuši patvērumu saviem kuģiem. Seko Romas imrērijas laiki, bet pēc impērijas sabrukuma Gibraltārs un tuvākās teritorijas Eiropas krastā nonāk sen vācu cilšu, jeb vandāļu-visgotu kontrolē. 711. gadā Gibraltāru jau pieminētā Tarika ibn Zijada vadībā, ieņem berberu jeb mauru- musulmaņu karaspēks un seko vairāk kā 700 gadu ilgs mauru valdīšanas periods, un tikai 1462 gadā Giraltārs nonāk Spāņu karaļu valdījumā.
Rinda pie robežas virzās samērā leni un mēs ik pa brīdim izkapjam no auto, un nobildējam kādu skatu uz Gibraltāra klinti un līča fona. Runajot par līci gribu pastāstīt, ka 1607 gada 25 aprīlī, „Astoņdesmit gadu kara laikā”, holandiešu flotei negaidīti izdodas pārsteigt, Gibraltāra līcī noenkurojušos spāņu armādi un iznīcināt to. Holandiešu flote 26 kuģu sastāvā, Jakoba fon Hemskera vadībā ielenca līci, kurā atradās spāņu armāde, kuru komandēja Huans Alvares de Avila. Holandieši galvenās flotes vienības ielenca līci no abiem flangiem, lai neļautu spāņu flotei brīvi izkļūt no tā, bet pārējiem kuģiem tika pavēlēts uzbrukt noenkurotajam flagmaņkuģim. Realizējot negaidītu uzbrukumu, stratēģiskas priekšrocības četru stundu lakā Holandiešiem izdodas iznīcināt Spāņu armādi. Vairākas lielgabalu lodes trāpa spāņu kuģu pulvera tvertnēs, līdz ar ko izraisās sprādzieni un panika spāņu jūrnieku vidū.
Pēc kuģu iznīcināšanas, holandieši nežēlīgi apšauda un nogalina ūdenī nokļuvušos pretinieka jūrniekus, sekojot tiem ar laivām. Rezultātā holandiešiem izdodas saņemt gūstā spāņu flagmaņkuģi. Kopā holandiešu zaudējum sasniedz nedaudz virs simts cīnītāju, bet tajā skaitā krita arī pats Jakobs Hemskers. Spāņi zaudē 21 kaujas kuģi un vairak, kā 4000 vīru, taijā skaitā Huanu Alvaresu. Ttas ir, gandrīz visu floti, kurai bija jātur kontrolē Gibraltāra šaurums un tuvākās teritorijas Atlantijas okeānā un Vidusjūrā. No šā lbrīža visas Eiropas lielvaras sāk saprast, cik svarīga ir kontrole šajā stratēģiski nozīmīgajā vietā, Gibraltāra šaurumā!
Īss ģeogrāfisks apraksts par Gibraltāru:Gibraltāra teritorija, kura aizņem tāda paša nosaukuma pussalu izvietojas ap klinti un aizņem 6,5 kvadrat kilometru lielu platību. Ziemeļos, šaurā sauszemes joslā, tā robežojas ar Spāniju, austrumu stāvos krastus apskalo Vidusjūra, dienvidos atrodas pats Gibraltāra šaurums starp pussalu un Āfrikas-Marokas sauszemes daļu. Rietumu krasts ir vērsts uz Gibraltāra līci, kur arī salīdzinoši līdzenākajā pussalas daļā atrodas lelākā daļa no Gibraltāra pilsētas un osta, kuru labi var redēt jau tagad pirms robežas šķērsošanas.
Un tā nedaudz apspriežot Gibraltāra vēsturi, ģeogrāfiju un vērojot, kā no Gibraltāra lidlauka paceļas jau trešā lidmašīna nonākam līdz robežas kontrolei, kur sākumā skaista spāņu meitene pārbauda vai esam paņēmuši līdzi pases, bet tās īpaši nepētot saskaita tās un atdod mums. Dodamies jau pie Gibraltāra-britu robežsargiem, kuri mūsu pases apskata nedaudz vērīgāk. Šeit gribu piebilst, ka spāņiem Gibraltārs ir kā dadzis acīs un tie domās uzskata Gibraltāru, kā savu vēsturisku teritoriju. Bet vēsture ir barga!
Pavisam īss Gibraltāra konflikta vēsturisks izklāsts: 1704 gadā, ceturtās alianses kara laikā, kad Spānijas karalis ambiciozi vēlējās nostiprināt savu varenību, britu karaspēks pēkšņi ieņem šo stratēģiski svarīgo vietu. 1713 gadā, Anglija un Francija piespiež Spāniju parakstīt Ūtrehtas miera līgumu, kas paredzēja nodot Gibraltāru un vēl dažas teritorijas, Lielbritānijas valdījumā.
Spānija 1727 gadā, Franču-angļu kara laikā ar militāru spēku mēģināja atgūt pussalu, bet cieš kaunpilnu neveiksmi. Spāņu karaspēks 11. februārī aplenca britu garnizonu Gibraltārā. Aplenkums ilga piecus mēnešus, līdz 12 jūnijam. Ir dažāda informācija, ka spāņu karotāju skaits bija no 12 līdz 25 tūkstoši vīru. Gibraltāra aizstāvju skaits sākotnēji nepārsniedza 1500 vīru, bet pakāpeniski palielinājās līdz 5000 vīru, kurus uz šejieni nogādāja Angļu flote. Pēc vairākkārtējiem uzbrukumiem spāņiem tā arī neizdodevās ieņems labi nocietināto Gibraltara pussalu. Gala rezultātā spāņi bija spiesti atvilkt karaspēku un atdzīt britu tiesības uz Gibraltāru. Tālāk gan sekos vairāki spāņu mēģinājumi atgūt Gibraltāru, bet tie atkal būs neveiksmīgi. Savukārt 1805. gada 21 oktobrī, pie netālu esošā Tarifas raga notika slavenā Trafalgāras jūras kauja, kurā angļu admitāļa Horācija Nelsona vadītajai flotei, izdodevās pieveikt spāņu-franču floti. Pēc šīs kaujas briti vēl jo vairāk nostiprina savas pozīcijas Gibraltāra šaurumā un pastiprina militāro klatbūtni Gibraltārā.
