Kāpēc es vakar neaizvilku aizkarus? Jau atkal ir rīts un jau atkal man sejā ķircinoši spīd saule… Pag.
Pa pusei vēl aizmigusi mazliet paceļu galvu no spilvena, novicinu plaukstu un aizkari paklausīgi aizveras, paslēpjot mani no spožā spīdekļa skatiena.
Un te nu parādās mana atšķirība no pārējiem septiņiem miljardiem planētas iedzīvotāju. Tiesa, arī dažiem citiem ir, teiksim, spējas, bet tās vienmēr it kaut mazliet citādākas nekā viss, ko esi iepriekš redzējis. Manuprāt, man ir trāpījies džekpots, jo kas gan var būt labāks par telekinēzi un teleportāciju? Levitācija? Priekš kam, ja es varu teleportēties, kur vien vēlos? Superspēks? To trīstonnīgo džipu es ar smadzeņu spēku varu pacelt. Neredzamība? Labi, to es labprāt iegūtu komplektā, bet mainīt nemainītu gan.
Teleportācijas un telekinēzes spējas ir brīnišķīga dāvana noziedzniecei, paldies Dievam, velnam, vai kurš nu par to ir atbildīgs.
Pāris stundas vēlāk, kad esmu gatava to darīt, ceļos, un, kā katru rītu racionālā laikā izvedu pastaigā suni. Skaista diena, lai iztukšotu kāda riebīga bagātnieka maciņu. Tik tā izklaidei, jo naudas jau man pietiek. Un tie bagātnieki arī droši vien nejutīs to pāris simtu skaidrās naudas trūkumu makā, taču sagādāt viņiem tādu nelielu neērtību kā piemēram nespēju samaksāt par taksometru, „Bet man taču makā bija nauda!”, tas man rada nelielu gandarījumu.
Nepārprotiet, man ir arī „morālais kods”. Ir arī samērā jauki cilvēki, kas kaut kā pamanījušies savā īpašumā iegūt krietni vairāk naudas, kā citi visas dzīves laikā iztērē, un viņi to var droši paturēt, taču tie augstprātīgie mietpilsoņi, kas veikalā sakliedz uz nabaga darbiniekiem, tāpēc vien, ka „šobrīd, diemžēl, šī grāmata ir izpirkta, bet mēs varam piedāvāt tulkojumu latviešu valodā, vai arī pasūtīt” un viņam, sasodīts, to grāmatu vajag tagad un angliski - ja es varu sagādāt kaut nelielas neērtības, tas ir neliels prieciņš.
Hēra klusi ierejas un mazliet pavelk saiti – redz, kur tas snobs uzvalkā, kam reiz savajadzējās iespert ar košu zaļu siksniņu rotātajam kaķim, kas pilnīgā mierā gulēja pie daudzdzīvokļu ēkas durvīm. Ielieku roku somā, pakustinu pirkstus, un tajos pēkšņi parādās pabiezs banknošu žūksnītis. Šķiet, viņam kāda iemesla pēc vajadzēja daudz skaidras naudas, ko tas vairs neredzēs. Patīkami.
Paeju Uzvalkam garām pietiekami lielā attālumā, lai neradītu nekādas aizdomas, ja nu viņš pēkšņi atklātu naudas trūkumu, un dodos mājas virzienā. Jāpabaro Hēra un tad varētu aizskriet uz Sidneju, varbūt uzskriešu vēl kādam draņķim ar biezu maku. Un varbūt kādam jaukam apkalpotājam restorānā atstāšu milzīgu dzeramnaudu. Pasaule ir iespēju pilna.
