Luksus klase
S klase
w14030
242
1
Mercedes-Benz W140 sērija debitēja Ženēvas Motoršovā 1991.gada martā, un pirmie auto konveijeru pameta tā paša gada 6. augustā. Sākotnēji tika piedāvātas divas versijas – SE un SEL – ar attiecīgi standarta vai pagarināto riteņu bāzi, un no 1992.gada tika piedāvāta arī kupejas versija (SEC). Kopā ar pārējām Mercedes-Benz modeļu sērijām, arī W140 1993.gada beigās tika racionalizēts ar jauno modeļu apzīmēšanas sistēmu. SE/SEL/SEC tika pārsauktas par S-klasi, un 1996.gadā kupejas versija piedzīvoja vēl vienu nosaukuma maiņu, kad tā tika pārsaukta par CL-klasi. 1999.gadā W140 S-klase tika nomainīta ar W220 sēriju, un W140 kupejas vietā 2000.gadā nāca C215 CL-klase.
Līdzīgi, kā tā priekštecis, W140 bija pirmais no „jaunās paaudzes” Mercedes-Benz modeļiem, kuri bija apveltīti ar firmas jauno dizaina motīvu. W140 stādīja priekšā vairākas inovācijas, piemēram, dubultos logus, pašaizverošās durvis un bagāžnieka vāku, elektriskos logus, kas paši sāka iet uz leju, ja ceļā augšup saskārās ar kādu šķērsli, aizmugurējos parkošanās sensorus, kuri pacēlās no aizmugurējiem spārniem (pieejams tikai pirmo gadu modeļiem), kā arī apsildes sistēma, kas padeva siltu gaisu pat pie izslēgta dzinēja. Tiek runāts, ka šīs sērijas izstrāde Mercedes-Benz izmaksāja veselu 1 miljardu ASV dolāru.
Šādu „ekstru” dēļ W140 tika uzskatīts par pēdējo Mercedes, kurš bija „pār-projektēts” – īpašība, kas rezultējās ar ražošanas kavējumiem un budžetu pārtēriņiem pārtēriņiem. Pircējam tas nozīmēja 25% lielāku auto cenu, kā iepriekšējās paaudzes S-klasei – W126. Papildus, augošais spiediens no Infiniti un Lexus lika Mercedes papildināt W140 ar vēl vairāk funkcijām un papildaprīkojumiem, lai attaisnotu W140 augsto cenu.
ija paredzēts, ka W140 būs pieejams arī ar gaisa piekari, bet Mercedes vēl nebija līdz galam to pilnveidojuši un izvēlējās to debitēt nākamās paaudzes S-klasē. Pēc 1995. gada feislifta, W140 kā papildaprīkojumu saņēma Elektronisko Stabilitātes Kontroli, jeb ESP. Standartaprīkojumā tika iekļauta pretizslīdes sistēma ASR.
Kā tā priekštecis, W140 bija pieejams ar divām riteņu bāzēm – īso (W140) un garo (V140). 1992.gadā dzinēju klāstu papildināja jauns 6-litru V12 dzinējs ar 408zs lielu jaudu, un, lai visiem tas būtu redzams, atsevišķās vietās tika uzstādīta „V12” emblēma.
1993.gadā 408zs jaudīgais V12 tika nedaudz deforsēts līdz 394zs, lai atbilstu stingrākām izmešu kontrolēm ASV un Eiropā. V8 modeļi tika deforsēti no 326zs uz 320zs.
Atšķirībā no V8 un rindas 6-cilindru versijām, W140 S600 bija pieejams ar ādas instrumentu paneli un zamša griestu tapsējumu. 1995.gadā šo luksusa aprīkojuma sarakstu papildināja arī ādas/koka stūre, ādas/koka ātrumkloķis, ar koku apdarināti aizmugurējie pelnu trauku vāki un divu toņu ādas apdare krēsliem.
Sekojot W126 uzsāktajai tradīcijai auto dzīves cikla vidū veikt tehniskus un vizuālus uzlabojumus, jeb tā saukto feisliftu, 1995.gadā W140 piedzīvoja vairākas izmaiņas. Redzamākās izmaiņas bija pagriezienrādītāju nomaiņa no oranžiem uz caurspīdīgiem, kā arī jauns dzinēja pārsegs un priekšējais režģis. Bamperi un sānu moldingi tika pārkrāsoti virsbūves krāsā.
Neskatoties uz daudzajiem tehnoloģiskajiem jaunumiem, W140 sākotnēji tika arī itin daudz kritizēts. Galvenais kritikas punkts bija auto milzonīgie izmēri (garums 5113mm, par 100mm vairāk garajā versijā, platums 1886mm un augstums 1486mm). Pirmie auto nemaz neietilpa uz transportētāj vilcieniem, bet salokāmi sānu spoguļi ātri atrisināja šo problēmu.
Otrs kritikas punkts bija auto sliktā pārredzamība aizmugurē. No aizmugurējiem spārniem automātiski izbīdāmie puļķīši, kuriem bija jāpalīdz vieglāk noteikt auto gabarītus un atrisināt pārredzamības problēmas, savu darbu veica tikai apmierinoši, bet ne pietiekami labi, un tad kļuva par izsmieklu konkurences starpā. Pēc feislifta auto ieguva ultraskaņas parkošanās sensorus, kas daudz labāk veica savas funkcijas.
Oficiāli, priekš W140 netika piedāvāti nekādi AMG modeļi, bet par spīti tam, AMG tomēr piedāvaja tiem veikt dažādas modifikācijas, ne tikai optikai, bet arī dzinējiem uz pat pašai virsbūvei. Uz V8-darbinātā S500 bāzes AMG piedāvāja līdz 6-litriem palielinātu 381zs V8 dzinēju, kurš bija sastopams arī iekš SL60 un E60 AMG. Uz S600 bāzes attiecīgi tika piedāvats 7.1 un vēlāk 7.3-litru agregāts ar 496 un attiecīgi 525zs lielu jaudu. Papildus tam bija pieejami arī uzlabojumi pārnesumkārbai un piekarei.
AMG rūpnīcā pāris W140 limuzīni tika pārveidoti par universāļiem (kopumā 10 auto). Individuāli, šiem universāļiem varēja arī pasūtīt priekšpusi (motora pārsegs, režģis, lukturi un bamperis) no kupejas versijas. Lielākoties tajos tika uzstādīti jaudīgākie V12 dzinēji, un tos eksportēja uz Japānu, ASV un arābu valstīm.
Speciāli priekš Romas Pāvesta Pāvila Otrā tika izveidota W140 Landaulet versija.
Tev patiks šie raksti
