Džeks Nikolsons jau tad saprata ar ko ir jādarbina auto motors.
Izrādās, ka jau tālajā 1978. gadā, tātad neilgi pēc globālās naftas krīzes, kas pat amerikāņiem lika sākt domāt par maza izmēra ekonomiskām automašīnām, Nikolsons bija pazīstams ar auto, ko uz priekšu dzen ūdeņradis. Piedevām, saskatot tehnoloģijas potenciālu, viņš pats arī piedalījās auto izstrādē, tiesa gan, izmantojot ne jau savas aktiera spējas, bet gan finanšu līdzekļus.
Kā redzams zemāk pievienotajā video, pēc skata eksperimentālais ūdeņraža auto ir gluži parasts, piecmetrīgs to laiku amerikāņu automobilis, taču ar pāris būtiskām atšķirībām no General Motors rūpnīcās būvētajiem Chevrolet. Proti, eksperimentālajam auto bagāžniekā ir iebūvētas tvertnes, kurās sprādziendrošā, inertā vidē atrodas ūdeņradis. Tāpat tam ir modificēta degvielas padeves sistēma un karburators, kas noregulēts ūdeņraža un skābekļa maisījuma veidošanai, nevis benzīna "migliņas" bagātināšanai.
Citu būtisku atšķirību nav, kā vien tā, ka sēra un oglekļa oksīdu vietā pa izpūtēju izplūst ūdens tvaiks, ko Nikolsons kameru priekšā uzskatāmi nogaršo.
Nikolsona ūdeņraža automobili vēl zaļāku padarīja fakts, ka nepieciešamais ūdeņradis tika ražots, izmantojot Saules bateriju paneļus, ko bija plānots izvietot milzīgās platībās un izmantot arī citiem nolūkiem, piemēram, mājsaimniecību apgādāšanai ar elektrību.
Grūti precīzi definēt, kādēļ Nikolsona ūdeņraža auto tālāk neattīstījās un kādēļ mēs jau 30 gadus nebraucam ar videi draudzīgiem auto, bet ticamākais variants ir tie paši aktiera pieminētie politiskie spēki, kuriem tuvāki ir naftas miljardi, nevis, iespējams, mazāk ienesīgi tīrās enerģijas nesēji. Tāpat grūti iztēloties, kā šobrīd izskatītos planētas virsma, ja tie miljardi naftas barelu būtu palikuši Zemes dzīlēs. Iespējams, 800 metrus augstie torņi, mākslīgie kontinenti un zelta Ferrari atrastos tepat kaut kur netālu.
