Notikumu dalībnieku liecības ir tik satriecošas, ka sapratu, ka viss, kas man ir jaizdara ir- tikai tās vārds vārdā jāapārtulko...
Kamikadzes pret pašu gribu16
286
3
VIss sākās ar džeku smagā pālī, kurš "Golfā" bruca no Gomeļas uz Minsku. Sluckā malacis pielēja vaigus vēl drusciņ, un, kā apliecināja mašīnā esošie pasažieri, turpināja dzert ari pa ceļam. Netālu no Sluckas poliči mēgināja zemu lidojošo ērgli apturēt par ātruma pārsniegšanu, bet kas gan ir kaut kādi poliči tiem, kam jūra līdz ceļiem. Pakaļdzīšanos ar sirēnām un mirgojošām lampiņām viņš uztvēra kā sev par godu sarīkotu salūtu. Citu rajonu poličus iesaistīt operācijā neizdevās " objektīvu iemeslu dēļ". Belašu galvaspilsētas poliči informāciju par 180 km/h atrumā tuvojušos problēmu saņēma tikai padsmit minūšu pirms tās uzrašanās Minskā- un risinājums bija tik sociālistisks, cik vien tas varēja būt.
Jeļena Kolpakova, automašīna Toyota RAV4, brauca viena:
– Tajā vakarā es aizvedu savu meitiņu pie vecākiem un ap plkst. 21.30 braucu mājup. Braucu otrajā rindā, pārkārtojos uz trešo. Pēkšņi ieraudzīju ceļu policistu, kurš rādīja, lai apstājos. Ieslēdzu labo pagriezienu, lai pēc noteikumiem nobrauktu malā, bet policists man lika palikt savā rindā. Apstājos, ieslēdzu avārijas gaismas, stāvu. Neviens nenāk klāt. Pēc tam redzēju,ka blakus rindās paralēli manējai tiek apturētas vēl trīs mašīnas. Nepagāja pat minūte, kad ieraudzīju, ka man priekšā stāvošais policists māj ar zizli un skrien uz ceļa malu.
Praktiski uzreiz sajutu spēcīgu triecienu pa mašīnas aizmuguri. Kad atguvos, ieraudzīju, ka man priekšā stāvošā mašīna dūmo. . Baidoties, ka tā var uzsprāgt, pārslēdzos atpakaļgaitā un pabraucu atpakaļ. Tas bija tāds šoks, tadas šausmas- vārdos neizsakāmas!
Jurijs Paškevičs, automašīna BMW 525, brauca kopā ar sievu un trīs gadus vecu meitiņu, kuras sēdēja aizmugurē. Tika apturēts otrajā rindā. Pa viņa automašinu nāca galvenais trieciens.
– Es ar ģimeni braucu mājās uz Minsku. Braucu pa ceturto joslu. Kad man ceļu policists ar zizli pavēlēja apstāties, es ieslēdzu labo pagriezienu, un, tapat kā Jeļena, sagatavojos nobraukt malā . Jeļenas mašīna jau stāvēja trešajā rindā, bet pirmajā, paralēli viņas mašīnai, jau atradās kāds BMW. Man pavēlēja ieņemt vietu otrajā rindā. Apstājos, taisījos izkāpt no mašīnas, bet man pavēlēja palikt savā vietā. Pagāja pusminūte, un priekšā stāvošie policisti muka uz visām pusēm. Sajutu, ka kaut kas nav labi un ar acs kaktiņu spogulī pamanīju uz mums lidojošo Volkswagen, knapi paspēju uzsaukt sievai "turi bērnu!"Pēc tam ar visu spēku atspiedos pret stūri un sasprindzināju visu ķermeni. Pirmais, netiešais trieciens nāca pa Jeļenas automašīnu, pēc tam- pa manējo. Es zaudēju samaņu. Atjēdzos no sievas kliedziena "Jurij, kas ar tevi?" Trieciens bija tik spēcīgs, ka mūsu automašīnas aizmugure salocījās kā harmonikas, bet mašīnas priekšpuse atsitās pret ceļu policijas automašīnu,kura stāvēja ceļa malā.Pēc sadursmes mūs apgrieza par 180 grādiem. Mašīnai degvielas bāka bija tieši zem aizmugurējā sēdekļa, turpat arī akumulators. Saprotot, ka mēs tūlīt varam uzlidot gaisā, es izslēdzu aizdedzi un liku sievai skriet projām. Pēc tam mēģināju darīt to pašu, bet paša spēkiem to nevarēju izdarīt. Nācās izlauzt durvis. Kā pēc tam dabūjām dzirdēt, tas "bēglis" lidoja ar .ātrumu 160-180 км/h
Mājās tikām tikai piecos no rīta. Ja es būtu brīdināts, ka ir tāda problēma, man tā dzelzs gabala nebūtu žēl. Lai dauza- mašina ir apdrošināta. Bet mums taču neļāva izkāpt! Policists redzēja, ka kopā ar mani ir sieva un mazs bērns! Un, ja tas nebūtu Volkswagen Golf, bet džips ar ķenguru sitamo? Tad no mums vispār nekas nepaliktu pāri!
Aleksejs Beresņevs, automašīna Honda Accord, brauca kopā ar draugu, tika apturēts ceturtajā rindā. Negadījumā necieta, bet pardzīvoja smagu stresu.
– To, ka no mums taisa "dzīvo vairogu", es sapratu dažas sekundes pirms trieciena un paspēju to pateikt savam draugam.Konstantīnam. Pēc sadursmes mēs izlēcām no mašīnas un pieskrējām pie cietušajiem. Rāvām vaļā durvis, meklējām ugunsdzēšamos aparātus.Es policistiem uzkliedzu "Ko jūs*** izdarījāt? Bet viņi stāv un murmulē "Mēs nedomājām, ka viņš neapstāsies..." Pie tam viņiem bija DIVAS SAVAS AUTOMAŠĪNAS! Kāpēc viņi mūs palika zem sitiena, bet paši notiekošo vēroja no malas? Viņu tehnika bija dārgāka par mūsu dzīvībām? Kad gribēju no viņiem kadu oficialu dokumentu par savu iesaistīšanu šajā "akcijā" man rupji atteica "Tu neesi cietis, vācies!" Pat nekādas atvainošanās. Bet tas viss, kas notika manu acu priekšā, tas, ka man līdz šim brīdim trīc rokas, tas neko nenozīmē?
laikam nav pamata nostaļģijai pēc iekārtas, kur valsts manta tiek vērtēta augstāk par cilvēku dzīvībām- vēl šodien...
Tev patiks šie raksti
