Te nu tas beidzas. Ar smagu sirdi tu to aptver, domājot, ka jādzīvo tālāk. Tu domā, kas būtu, ja būtu rīkojies savādāk. Bet pateiktos vārdus paņemt atpakaļ vairs nevari. Vienīgi atliek tikt tam pāri, beigt skumt par to, ko vairs nevari mainīt, bet zini – atmiņas tevi nepametīs līdz pat kapa malai...
Tu atceries ar viņu kopā pavadītos brīžus – labos un varbūt ne tik labos. Tu skaties jūsu abu kopbildes atkal un atkal, vēloties, kaut laiku varētu pagriezt atpakaļ un piedzīvot labos laikus vēlreiz. Kaut varētu atkal turēt viņas roku, apskaut, samīļot, kaut varētu atkal justies tā, it kā būtu kādam svarīgs un īpašs. Tu atrodi savā istabā viņas mantas, kuras viņa aizmirsusi paņemt, prom braucot. Saka, ka tā ir zīme – viņa atgriezīsies. Bet tu tiešām nezini kad, jo viņa dzīvo tik sasodīti tālu.
Viņa tavās atmiņās ir palikusi kā pats labākais, kas ar tevi līdz šim ir noticis. Bet tu izturējies kā pēdējais kretīns un nodevējs, pārvelkot lielu, sarkanu strīpu pāri tam visam. Tu neticēji šim visam pasākumam, domāji, ka viss ir pārāk skaisti, lai būtu īstenība. No otras puses, viss arī nebija tik skaisti un rozēm kaisīts. Tu šaubījies, vai viņa patiešām mīl tevi. Tie visi puiši, kas lēkā viņai apkārt un pielien gluži kā Džastins Bībers savās romantiķu-pielīdēju dziesmās, tev liekas pārāk aizdomīgi. Tavu garastāvokli pasliktina doma, ka tu viņai neesi vienīgais. Un tev ir labs pamats, lai tā domātu.
Tu arī baidies no viņas radiem un draugiem. Vārdu sakot, viņai ir tāda „aizmugure”, ka tu baidies, ja gadījumā tu kaut ko salaidīsi dēlī, tad tu būsi līķis (nu varbūt ne gluži līķis), jo tu sasodīti labi zini, kas notika ar vienu no viņas bijušajiem.
Tava māte nebija par viņu sajūsmā, un par to tu īpaši pārdzīvo. Tu pārdzīvo par to, ka tava māte ir „cietais rieksts” un viņai izpatikt ir gandrīz neiespējami. Tad kāda vēl braukšana ciemos, ja māte ir kategoriski pret. Tu vēl šodien domā, kas, pie velna, viņai nepatika tajā meitenē.
Tu beigās secini, ka tev nav vajadzīgas visas šīs problēmas. Dziļi sirdī tu tomēr vēlies izbaudīt vienkāršu, jauku vecpuiša dzīvi. Dzīvot tik bezrūpīgi, kā tu to esi darījis līdz šim. Tev bija smagi pieņemt šo lēmumu, bet beigās, pie velna, tu nodomāji...
Tev bija viss, ko tu vēlējies. Meitene pie sāna, kas tevi padarīja par laimīgu cilvēku. Viņas vecāki bija par tevi labās domās. Tieši tā, bija, jo tagad tu esi visu sabojājis. Tu esi viņu sāpinājis, bet apzinies, ka vārdus atpakaļ ņemt vairs nevar. Viņas ciešanas ir uz tavas sirdsapziņas. Tu par to pārdzīvo, kas izpaužas kā slikta pašsajūta. Tu centies tam tikt pāri, sadzerot ar draugiem. Slīcini bēdas alkoholā, lai varētu pēc tam dzīvot tālāk. Bet atmiņas tu nenoslīcināsi, pat šņabī ne...
Bet līdz pat kapa malai tu domāsi, kā būtu, ja nebūtu rīkojies kā tāds sasodīts nodevējs...
