Kurš gan nav dzirdējis par tādu, kādreiz izplatītu spēli, nodarbi jauniešu vidū kā „suņa kaifs” vai „ septītās debesis”? Manuprāt, daļa no mums ir kādreiz mēģinājusi ar šīs bīstamās spēles palīdzību paķert kaifu, ieslīgstot transā, bet vai mēs zinām, cik bīstamas sekas var izraisīt šī „nevainīgā” spēle?
Nelieli izvilkumi no kāda foruma, kurā bērni ir izveidojuši savu kopienu un dalās savā „krutajā” pieredzē:
„Tas ir pats labākais, ko esmu redzējusi un jutusi savā dzīvē. No sākuma tu notupies un sāc elsot kā suns pēc skrējiena kādas 10 sekundes, tad strauji celies augšā, tad apkārtējie ar šalles vai kādas citas lupatas palīdzību piespiež uz kakla. Pēc kādām 8 sekundēm tu vai nu atrubies vai arī izjūti pa visu ķermeni patīkamas tirpas, tas ir tik kruti!! Bet, jad tu noģībsti un tūlīt pat atjēdzies, tas ir vēl krutāk!!”
„Galvenais ir žņaugt no visas sirds, citādāk efekts netiks panākts. Jūs kādreiz esat tā darījuši? Tas vienkārši ir super!!!”
„Vakar es šo spēli spēlēju kādas 20 reizes, galva visu laiku sitās pret sienu...ha ha ha!! Tas bija tik kruti!”
„ Bitītmatos! Mēs ar draugiem šo draņķi visu laiku taisam. Mans draugs kā zombijs nokrīt uz grīdas un sāk dauzīt galvu un kājas. Viņam bija sajūta, ka esot tā nogulējis pusgadu...patiesībā tās bija 4 sekundes.”
Jaunpienācēji ir nedaudz piesardzīgāki un jautā: bet vispār bailīgi, ja nu tomēr kautkas notiek ne tā, ja nu tomēr nožņaudz pavisam? Savukārt rūdīti kaifotāji tulīt pat metas mierināt:
„ Ha, ha....jaunuļi, vajag mācēt! Protams, ja apsien viņam ap kaklu šalli vai dvieli un neatlaid vaļā, tad jau gan var arī letāli beigties. Galvenais jau ir saprast, kad draugs jau ir atslēdzies un laist vaļā to šalli”
„Suņa kaifs, tas ir tik kruti, tas padara tevi par īstu veci, ķipo- tu esi ieskatījies nāvei acīs”
Pie tam par varoņiem tiek uzskatīti tie, kuri šo spēli ikdienā spēj izspēlēt vairākas reizes- piecas, desmit, divdesmit, tādus forumā slavē un pat sūta virtuālas dāvaniņas, viņi ir senseji, bet par jaunuļiem smejas.
NU NOMIRA? LOHI!
Viens no tādiem jaunuļiem bija 13 gadīgais Dāvids. Kopienā viņš iestājās nesen. Viņam ļoti gribējās pakaifot un kļūt par varoni. Pavilkās zēns ātri visā tajā. Par palīgu viņš ņēma savu klases biedru Daņilu.
„ Es uz šīs nodarbes uzsēdos kādu pusgadu atpakaļ un vēljoprojām to daru prakstiski katru dienu. Mans rekords ir 17 reizes pēc kārtas” forumā rakstīja Dāvids.
Viņu kopienā drīz vien parādījās tāda kā rekordu grāmata , un tad Dāvids nolēma paspīdēt, iekļaujot savu vārdu starp labākajiem. Īpaši slavināja tos, kuri šo bīstamo nodarbi veica vienatnē, nav divu domu- ir jābūt pašam labākajam no labākajiem. Tā nu abi draugi sāka trenēties vienatnē, bez otra palīdzības.......
Kādā novembra dienā dzīvoklī tika atrasts 13 gadīga Dāvida līķis.
Zēna vecāki nav spējuši tikt dzīvoklī- durvis neviens nevēra vaļā, uz telefona zvaniem nāvīgs klusums, tika nolemts durvis uzlauzt. Dzīvoklī tika atrasts zēna ķermenis, ap kaklu jostas cilpa, kuras gals bija piesiets pie sporta riņķiem, blakus atradās apgāzusies taburete. Ātrie bija bezspēcīgi.
Skolā domāja, ka zēns izdarījis pašnāvību. Daņila klusēja kā partizāns. Viņam, protams, drauga bija žēl, taču tagad viņam ir iespēja sasniegt rekordu, un Daņilas repertuāri atgriezās ar jaunu sparu. „Es tagad spēju piecpadsmit reizes pēc kārtas pats sevi piežmiegt un kaifot,” forumā lielījās Daņila, taču pie kuras reizes Daņilam apstājās elpošana, grūti pateikt, 31. Janvārī, Daņilas nedzīvo ķermeni atrada vecāki, blakus atradās savirpināts dvielis.
Dīvaini, bet šie traģiskie negadījumi nebiedē citus kaifotājus. Tajā pašā portālā pārējiem tika paziņots par Dāvida un Daņilas nāvi. Tikai dažiem šī ziņa lika apdomāties, vai maz vērts turpināt šo bīstamo spēli, savukārt pārējie metās mierināt iebiedētos:
„ Lohi viņi bija, tehniku nemācēja, nu i atstiepās, ar prātu domāt vajag!”
