Mēs bieži tiekam aicināti palīdzēt bērnu nama bērniem, nepamanot, ka mums tepat kaimiņos dzīvo bērni, kam klājas daudz smagāk. Bērnu namu bērni dzīvo salīdzinoši labos apstākļos - viņu traģēdija ir sirds siltuma trūkums, un to ne ar kādām dāvanām īsti neatsvērs, bet tas ir cits stāsts. Gribu pievērst uzmanību tam, ka ir milzīgs skaits cilvēku, kam klājas daudz smagāk un kam šogad (vai pat nekad) nebūs skaistu svētku. Jums katram ir kaut mazākā iespēja palīdzēt!
Tūkstošiem bērnu uzaug, nezinot, kas ir normāla dzīve, nezinot, kas ir normāla ģimene, ne reizi savā bērnībā nepiedzīvojot īstus svētkus,nekad tā arī neuzzinot, kas ir rūpes un mīlestība. Tikpat daudz šobrīd ir ģimeņu, kas ir visādā ziņā brīnišķīgas un mīlestības pilnas, tomēr apstākļi ir izveidojušies tādi, ka viņiem nav nekā, ko likt galdā šajā svētku laikā, nemaz nerunājot par dāvanām.
Katram no mums atmiņā būs palikusi kāda īpaša dāvana no bērnības, konfekšu paciņas, ko vienmēr Ziemassvētkos saņēmām, mammas ceptie cepeši un svētku kūkas, smaržojoša eglīte un degošas svecītes. Šīs atmiņas par bērnību ir kā maģiska brīnuma sajūta, ka pavada visu mūžu. Daudziem tādu nebūs. Nekad.
Es saprotu, ka šobrīd mēs ar vienu vēzienu nevarēsim atrisināt šīs problēmas sakni , kas ir diezgan dziļi paslēpta latviešu domāšanas veidā un izglītības trūkumā (par to citreiz varam parunāt), tomēr mums katram ir iespēja vismaz vienam bērnam uzdāvināt šīs atmiņas par svētkiem.
Vēl nav par vēlu - līdz Ziemassvētkiem ir divas dienas, un Tu noteikti zini kādu ģimeni, kādu bērnu, kam klājas ļoti smagi. Ja ne, apjautājies jebkuram sociālajam darbiniekam vai savam bijušajam sākumskolas klases audzinātājam - viņiem ir šāda informācija. Reizēm patiesībā mēs nezinām, cik smagi šiem cilvēkiem iet - varbūt viņiem šajos svētkos būs galdā tikai griķi, bet varbūt nebūs vispār nekā. Daudziem ir ļoti sarežģīti apstākļi, mēs neesam tiesīgi viņiem pārmest, ka viņi paši vainīgi pie tiem, jo nezinām, kā tieši viņu vietā būtu dzīvojuši.
Atrodiet vienu ģimeni, vismaz vienu cilvēku, kaut vai vientuļu pensionāru, bērnu, kurš nespēj vēl saprast, kāpēc viņam atšķirībā no pārējiem nav ne dāvanu, ne saldumu, vienu māti, kas nespēj saviem bērniem šajā laikā dot neko vairāk par savu klātbūtni! Atrodiet vismaz vienu tādu cilvēku un palīdziet! Tas neprasa nemaz tik daudz.
Lielākā daļa no mums varētu atdot lielu daļu savu mantu un naudas un joprojām dzīvotu labāk nekā šādi cilvēki. Varbūt šoreiz nepērciet paši savam galdam nedz zosi, nedz nēģus, nedz dārgus vīnus, esiet pieticīgāki, pateicieties par to, ka Jūs varat atļauties kaut vai lētāko sulu, vistas stilbiņu un tā tālāk. Par šo naudu, ko esat spējīgi ietaupīt, sagādājiet kaut ko tiem saviem paziņām, kam klājas slikti!
Padomājiet, kā jūs vislabāk varat palīdzēt - ne visiem problēmas ir vienādas! Kādam varbūt nav svarīgas ne svecītes, ne Lego kluči par bargu naudu, jo mājās nav pat malkas klēpja, ar ko sasildīt istabu, varbūt kādam izmisīgi vajadzīgas zāles, kurām pašam naudas nav, varbūt Jums mājās stāv pašu bērnu veco rotaļlietu kalns, kuras bērns pat neizmanto, varbūt jūs varat atstāt maisiņā uz durvju kliņķa kādu gardumu. Varbūt varat aploksnē ielikt naudu pastkastītē. Tas ir tik atkarīgs no šiem cilvēkiem, ko izvēlēsieties! Bet atrodiet, nepalaidiet garām iespēju dāvāt kādam cilvēkam atmiņas!
Ja nepazīstat nevienu nabadzīgu cilvēku, bet zināt kādu ģimeni, kurā bērni aug bez mīlestības, bez rūpēm (kaut vai daudzajās dzērāju ģimenēs) - uzaiciniet šo ģimeni vai vismaz bērnus pie sevis svētku vakariņās - varbūt tam būs simtkārt lielāks ieguldījums, nekā plastmasas robotam vai Bārbijai, jo mazais cilvēciņš ieraudzīs, ka cilvēku starpā mēdz būt sirsnīgas attiecības, ka ģimene var būt pavisam citāda, nekā tā, ko viņš redz mājās. Tas var kļūt par pamatu viņa paša nākotnes ģimenei. Padomājiet kārtīgi!
Es saprotu, ka daudzi no mums paši šobrīd dzīvo diezgan grūtos apstākļos, bet pat par pāris latiem (kaut vai NEnopērciet cigarešu paciņu šonedēļ, nepērciet jaunas eglīšu mantiņas, nedāviniet brendu smaržas utt.) var sagādāt paliekošu prieku kāda cilvēka atmiņā.
Es tik daudz runāju par bērniem tāpēc, ka pieaugušais tīri labi apzinās, kāpēc ir nonācis tādā situācijā, ka viņam nav ne ēdamā, ne malkas, ne dāvanu. Pieaudzis cilvēks spēj saskatīt likumsakarības, kas pie tā novedušas. Bērns neko tādu neredz - viņam ir tikai māte un tēvs, kas nedod, kamēr citiem bērniem mammas dod visādus labumus. Bērns nav vēl tik tālu attīstījies, bērns nespēj saprast, un tāpēc paliek tikai rūgtums sirdī, asaras un neizpratne.
Kļūdaini ir domāt, ka tie, kam klājas vissmagāk, noteikti paši atnāktu pēc palīdzības, paši palūgtu. Patiesībā ļoti lielai daļai nabago ir ļoti kauns par savu situāciju, kauns par to, ka ir radījuši bērnus, bet nespēj viņus pienācīgi aprūpēt. Kauns, ka bērni ir pametuši, kauns par savu dzeršanu un tamlīdzīgi. Bet pagriezt to atpakaļ vairs nevar, un bērni prasa ēst. Kāds noteikti kļūs bezkaunīgs un sāks prasīt Jums pēc palīdzības arī tad, kad Jums tas nav jādara, tomēr atcerieties - šie cilvēki Jums neko nepaliks parādā! Tā ir brīva griba, brīva izvēle dāvāt viņiem kaut ko, tā nav parādzīme, ko viņiem vēlāk jāatmaksā, un to arī uzsveriet. Cilvēks, kas jūtas parādā, palīdzību var nepieņemt.
Tu vari palīdzēt, izdari to tagad!
