Netā atradu interesantu un rakstu par nekrofīliju, tā nu ņēmos tulkot. Nekrofīlija neneliedzami ir slima lieta.
http://www.spoki.lv/profils/mikipele123
Nekrofīlija - nāves (mirušā) mīlestība45
779
2
Nekrofilija no mūsdienu medicīnas viedokļa līdz šim ir maz pētīta, tomēr pilnīgi skaidrs, ka tā ir novirze, kuras cēloņus īsti nav iespējams izskaidrot. Šokējoši nekrofilijas gadījumi nesenā pagātnē fiksēti arī Rīgā.
Kas tad īsti ir nekrofilija? Tradicionālajā izpratnē tā ir nāves (mirušā) mīlestība. Tās jēga - nodarot sāpes, radīt ciešanas citiem, lai gūtu baudu sev. Neseksuālā (vai garīgā) sadisma izpausmes formas ir cilvēka vēlme aizvainot, apvainot, sodīt sodīšanas pēc, graut cilvēka pašapziņu pazemojot. Fiziskā izpratnē nektrofilija ir fiziska un garīga tieksme pēc līķiem, dzīvām būtnēm bezsamaņas (vai pretoties nespējīgā) stāvoklī.
Precedenti arī Rīgā
Nav bieži nācies dzirdēt par nekrofilijas gadījumiem, tomēr dažas liecības ir saglabājušās. Oficiāli zināmi divi nesenā pagātnē fiksēti notikumi. Proti, 50. gadu beigās kādā Rīgas kapličā kaprači bija seksuāli izmantojuši 80 gadus vecas sievietes mirstīgās atliekas. Apgānītais līķis ticis atrasts zārkā ar visiem pierādījumiem, kādi mēdz būt pēc dzimumakta... Toreiz ierosināta arī krimināllieta. Minēto gadījumu pēc tam ilgi izmantoja kā konkrētu piemēru, mācot topošajiem mediķiem par seksuālajām novirzēm, atminas Rīgas Stradiņa universitātes tiesu medicīnas katedras docents Uldis Bērziņš.
Ar līķa apgānīšanu saistīts gadījums noticis arī 80. gados. Maskavas ielā, kur savulaik atradies Tiesu medicīnas ekspertīžu centra morgs, gados jauns sanitārs nodarbojies ar mirušo pornogrāfijas fotografēšanu. Pēc šī gadījuma atklāšanas vainīgais no darba esot atbrīvots.
Rogoļeva stāsts
S. Rogoļevs, kurš uzdarbojās 80. gadu sākumā, savulaik tika uzskatīts par nežēlīgāko varmāku. Viņa vainu atzina 10 slepkavībās un sešās izvarošanās. Toreiz Latviju pārlidoja vēsts, ka sievietēm jābūt uzmanīgām, jo parādījies maniaks. Gandrīz visi viņa upuri bija aplaupīti, nogalināti un izvaroti. Laikposmā no 1980. gada novembra līdz 1982. gada maijam varmāka veica 22 uzbrukumus sievietēm. Vienpadsmit gadījumos tās tika nogalinātas. Piecas izdzīvoja tikai tāpēc, ka slepkava noturēja viņas par mirušām. Jāpiebilst, ka vienmēr upuri tika sisti un spīdzināti. Par Rogoļeva maniakālajām tieksmēm liecināja tas, ka vairākas reizes viņš seksuāli bija izmantojis jau mirušas sievietes, kā arī ievietojis viņu dzimumorgānos dažādus priekšmetus.
1981. gada 8. aprīlī Pļavniekos, nomaļā vietā šķērsojot sliedes, S. Rogaļevs ievēroja iereibušu sievieti un grasījās iet klāt, taču viņu apsteidza kāds cits. Noziedznieks sekoja un, pagaidījis, kamēr «konkurents» pabeidz darāmo, sievietei uzbruka. Upuri žņaudzot, viņš sevi apmierināja jau ar mirušu sievieti. Savukārt 1981. gada 7. maijā, braucot autobusā uz Baldoni, maniaks iepazinās ar iereibušu sievieti, kura viņu uzaicināja pie sevis uz mājām. Sieviete tika izvarota, nožņaugta un vairākas stundas apgānīta, izmantojot saimniecības sveces. 1981. gada 30. jūlijā par S. Rogaļeva upuri kļuva kāda atpūtniece no Čeļabinskas. Uzbrukums notika mežā. Pēc nožņaugšanas apgānīšanai tika izmantota stikla glāze. Tiesa S. Rogaļevam piesprieda nāves sodu, kas tika izpildīts.
Šņabis par līķi
Pirmo reizi materiālus par nekrofiliju sāka apkopot amerikāņu psihologi. Tā, piemēram, kāda Otrā pasaules kara veterāna liecība sniedz ieskatu minētās perversijas pamatos. Vēl būdams bērns, viņš ziemā vizinājies no ledus kalniņa uz «friču» līķiem (pirms tam aplejot tos ar ūdeni). Kara laikā nekrofilija plauka arī frontes aizmugurē. Dažkārt līķus izzaga no vilcienu sastāviem, kas veda nāves kravas no frontes līnijām. Nereti par šņabja pudeli tos izpirka no zaldātiem, kas apsargāja ešelonus.
Pēc kara beigām daudzi seksuālie «īpatņi» pārcēlās uz dzīvi tuvu «zonām» - vietām, kur milzīgos daudzumos tika koncentrēti karagūstekņi vai citi ieslodzītie. Jau 1933. gadā, kad Padomju Savienībā būvēja bēdīgi slaveno Belomorkanālu, staļiniskais režīms bija izstrādājis veselu sistēmu, kā iznīcināt līdz nāvei nonīkušos zekus.
Svētās inkvizīcijas laikā no pasaulīgās dzīves atrautie mūki savās šaurajās cellēs sevi apmierināja, kā nu prata. Arī viņu seksuālās fantāzijas nereti saistījās ar aizgājēju ķermeņiem, kurus varēja iegūt netālu no klosteriem esošajās kapsētās. Bieži vien nelaiķus izmantoja, piesedzoties ar aizlūgšanas rituālu vai pat mirstošā svētīšanas laikā. Prātam neaptveramas ciešanas piemeklēja arī ieslodzītos, kuri Svētās inkvizīcijas sodu izcieta dziļās, tumšās akmens akās. Viņi izvaroja un ēda savus mirušos bēdubrāļus, bet pēc tam paši mira no nāvējošām infekcijām.
16.-17. gadsimtā Francijā sākās nākošais nekrofilijas uzplaukuma periods, ko pavadīja uzbudinošā apziņa par iespēju uzņemties absolūtu seksuālo iniciatīvu pār pakļāvīgo partneri. Vīrieši nesmādēja priekšlaicīgi no dzīves aizgājušas meitenes, bet sievietes savukārt - nogalinātus kareivjus.
Iegūt absolūtu varu pār dzīvo
Humānistiskās psihoanalīzes attīstītājs Ēriks Fromms uzskata, ka sadisms (arī tā seksuālajā formā) ir vēlme iegūt absolūtu un neierobežotu varu pār visu, kas dzīvs, - jo tas rada visvarenības ilūziju. Taču faktiski sadisms ir gļēvulības un bezspēcības kompensācijas mehānisms, kas apvienots ar visspēcības sajūtu kompleksu. Autors to sauc par garīgo kropļu reliģiju, kas ar varas palīdzību cenšas dzīvo pārvērst nedzīvajā tādēļ, ka dzīvais iedveš bailes.
