Pēc laiciņa kārtējā MMT daļa :) pārējais profilā 
Makes me think 32 :)15
520
2
Mans dēls ir vadošais brīvā stila peldētājs gan vietējā, gan valsts līmenī. Viņš uzvarēja gan novada, gan valsts 200 un 400 metru sacensībās. Pirms sešiem gadiem, kad manam dēlam bija tikai 13 gadi, es zaudēju darbu un cīnījos par to, lai saglabātu jumtu virs mūsu galvas un ēdienu uz galda. Tomēr tobrīd es iekšēji sabruku, jo man bija jāliek dēlam atteikties no peldēšanas sacensībām un nometnēm, jo es nevarēju atļauties segt peldēšanas apģērbu un citas izmaksas. Reiz, kad viņš atmeta visam ar roku, viņa peldēšanas treneris ieradās pie mums un uzstāja, lai viņš atkal pievienojas komandai un piedalās visās sacensībās. Viņš teica: „Viņš ir pārāk labs, lai atteiktos no sava sapņa. Es palīdzēšu segt visus izdevumus.” Tā viņš arī izdarīja. Tagad pēc 6 gadiem mans dēls tika ielūgts piedalīties 2012. gada Vasaras Olimpiskajās spēlēs Londonā.
Pēc tam kad mani vecāki nolēma šķirties, es mammai vaicāju vai viņa joprojām mīl tēti. Viņa teica: „Jā. Nav tā, ka mēs pārstājām mīlēt viens otru; šat tad mums dažādu apstākļu dēļ ir jāiemācās dzīvot bez cilvēka ko mīli.
Vietējā veikalā, kurā es strādāju ienāca vecs vīrs ar suni pavadoni, viņš piegāja pie stenda ar apsveikuma kartiņām izvēlējās kartiņu pielika to ļoti tuvu sejai, cenšoties izlasīt kas uz tās rakstīts. Es jau gatavojos iet viņam palīgā, kāds milzīgs kravas mašīnas vadītājs pajautāja vai viņam nevajag palīdzību nolasot tekstu un tad turpināja skaļi lasīt gandrīz katras kartiņas tekstu līdz vecais vīrs pasmaidīja un teica: šī ir perfekta. Manai sievai tā patiks.
Mana ķīmijas laboratorijas partnere ir viena no skaistākajām un populārākajām meitenēm mūsu skolā šogad. Es domāju, ka ar viņu nekad nesarunāšos, bet izrādījās, ka viņa ir vienkārša un mīļa. Mēs pļāpājām, smējāmies un dabūjām atzīmi A (viņa ir arī gudra), bet nesen mēs sākām sarunāties arī tāpat ārpus stundām. Pagājušajā nedēļā, kad es uzzināju par dejām, kas drīzumā būs mūsu skolā, es vēlējos viņu uz tām uzaicināt, bet neuzdrošinājos. Šo pēcpusdien pusdienlaikā viņa pieskrēja pie manis un man pajautāja, lai ielūdzu viņu uz dejām. Es tā arī izdarīju, viņa noskūpstīja mani uz vaiga un pateica jā.
Ir pagājis gads kopš nomira mana mamma. Šorīt es pamodos ļoti saskumusi atceroties šo notikumu, bet kad es paskatījos telefonā es ieraudzīju 8sms un 4balss pastus no dažādiem draugiem, kuros visos bija teikts, ka viņi atbrauks pie manis, ja tas ir nepieciešams. Fakts, ka viņi rūpējas par mani un atcerējās par šo nelaimi bez maniem atgādinājumiem liek man pasmaidīt un padomāt.
Mūsu meita piedzima priekšlaicīgi (9 nedēļas pirms noteiktā laika), viņas svars bija tikai 3mārciņas (1.36 kg), viņai nederēja pat priekšlaicīgi dzimušo bērnu drēbes. Par spīti sākotnējām skumjajām ārstu prognozēm, viņai viss būs kārtībā. Tas liek man justies pateicīgai un liek man padomāt.
Mana tante audzina manu 8gadīgo māsīcu viena pati. Mans tētis un es viņām vienmēr palīdzam pieskatot meiteni, kā arī emocionāli, jo zinām cik grūti ir dzīvot bez tēta. Mana mamma nomira, kad es biju zīdainis (tagad man ir 21) un mans tētis mani uzaudzināja ar savas ģimenes palīdzību. Šodien mana māsīca uzaicināja mani uz ikgadējām tēvu/meitu dejām savā skolā. Apziņa, ka es cik vien spēju palīdzēju viņai virzīties uz priekšu dzīvē, kā arī padarīju manas māsīcas dzīvi laimīgāku, aizpilda mirušās māmiņas vietu manā dzīvē. Un tagad es saprotu, ka manas māsīcas mīlestība pret mani liek man smaidīt un padomāt par visu.
Es atrodos Afganistānā un dienēju savu pēdējo gadu ASV armijas sastāvā. Pirms 10 mēnešiem vienai no manām tuvākajām draudzenēm 28gadu vecumā diagnosticēja vēzi trešajā stadijā un uzsāka ķīmijterapiju. Mana darba un viņas vizīšu laika dēļ ir gandrīz neiespējami viņu sazvanīt un noskaidrot kā viņai sokas. Bet šorīt pēc vairāku mēnešu neziņas par viņas likteni, viņa man piezvanīja un nekavējoties nokliedzās: Esmu izārstējusies no vēža.
Mans vectēvs gulēja slimnīcas gultā cīnoties ar aizkuņģa vēzi. Viņš saspieda manu roku un teica: Apsoli man, lai arī cik labi vai slikti tu justos, tu katru rītu pamodīsies ar domu cik tu esi pateicīgs par šo dzīvi. Jo katru rītu, kad tu pamosties, kādi cilvēki citur pasaulē cīnās par savu dzīvību.
Dažus mēnešus pēc manas piektās kaulu smadzeņu ziedošanas manam astoņgadīgajam brālēnam, kurš cīnās ar leikēmiju, es uzzināju, ka viņš ir pietiekami vesels, lai atgrieztos normālā ikdienas dzīvē. Nākamnedēļ viņš atkal ies uz skolu.
Tev patiks šie raksti
+