Kārtējais turpinājums, iepriekšējie kā vienmēr profilā 
Makes me think 1823
437
2
Aizgāju pie mazmeitas, lai ar viņu ietu apkopt mana mazdēla kapu. Viņa sēdēja blakus kapam un sarunājās ar viņu, it kā viņš būtu ar mums. Viņa teica, ka tā viņa rīkojas katru dienu. Kad es atnācu mājās, es divas stundas raudāju.
Pirms skolas kāds mans terorizētājs pacēla dūri un jau grasījās man sist, bet tad pienāca basketbola komandas kapteinis sagrāba terorizētāju un teica: „Es tevi brīdinu. Ja tu iesitīsi viņam, es sitīšu tev. Vai arī tu vari mēģināt sist man un es aizstāvoties sitīšu tev vai arī varam iet katrs savu ceļu.” Terorizētājs aizgāja. Pēc skolas es nejauši viņam uzskrēju virsū, bet viņš lika mani mierā.
Ir pagājis gads kopš viņa nomira. Un viņa joprojām ir pirmais cilvēks par ko iedomājos pieceļoties un pēdējais par ko domāju pirms aizmiegu.
Es lasīju, ka protestētāji pret Obamu devās ielās turot rokās pielādētus ieročus. Šos protestētājus neapcietināja. Bet policija piekāva un arestēja protestētājus (protestēja geji un lesbietes) citā pilsētā par to, ka viņi vienkārši soļoja sadevušies rokās.
Viņš man atkal mēģināja mani sazvanīt un kā parasti es sāku raudāt. Es zinu, ka es negribu viņu atkal ielaist savā dzīvē, jo es to mēģināju jau agrāk, bet viņš tikai fiziski un mutiski aizskāra mani. Es joprojām katru dienu domāju par viņu tāpēc, ka man ļoti pietrūkst mans tētis...
Mana meita mani noskūpstīja un izvācās no mājām. Man liekas, ka tikai vakardien viņa sēdēja uz mana ceļa dziedāja mīļas dziesmiņas, kas sastāvēja no vārdiem: „es mīlu tevi māmiņ!”- atkal un atkal...
Es devos uz 26 gadu veca mana kolēģa ogļrača bērēm, kurš šonedēļ nomira darbā no insulta un tika atrasts raktuvēs. Viņš apprecējās tikai pagājušajā gadā, nopirka māju pagājušajā mēnesī un pagājušajā nedēļā viņiem piedzima brīnišķīgs mazulis. Un tagad viņš...nomira.
Es devos pie sava vectētiņa un vecmāmiņas. Mana vecmāmiņa mēdza stāstīt par kādu sievieti, vienmēr viņu aprunājot. Tagad viņa vairs nespēj runāt, insulta dēļ ir spiesta pārvietoties ratiņkrēslā un šī sieviete ar viņu pavada 24 stundas dienā, septiņas dienas nedēļā rūpējoties par viņu.
Es uzzināju, ka dīvainais puisis, kurš pagājušajā gadā beidza 12. klasi cieta no asins izplūduma smadzenēs, nomira 18 gadu vecumā. Es iemācījos to, ka nāvei nerūp stereotipi vai statuss. Es zaudēju kādu ko man vajadzēja labāk iepazīt un tagad es paliku tikai vēloties viņu iepazīt.
Mans brālēns nomira. Viņš jūrā pavadīja 6 gadus. Viņš cīnījās par mūsu valsti ārpus savas valsts robežām 3 reizes dodotie uz Irāku. Viņš atgriezās pirms 2 nedēļām un viņu nogalināja dzēris šoferis.
Tev patiks šie raksti
