atgriežos ar šiem stāstiņiem pēc ilga pārtraukuma.
šoreiz tikai skumji(tā jūtos)
ja patīk stāstiņi, profilā ir pārējās daļas :)
p.s. gribēsiet vēl? būs laiks beidzot
Makes Me Think 33-Liek padomāt13
400
4
Mana mamma apglabāja savu bērnības labāko draudzeni, kura nomira krūts vēža dēļ. Bērēs viņa pagriezās pret mani un teica: Aizraksti savām draudzenēm un pasaki cik ļoti viņas mīli, jo dzīve ir īsa un arī, ja tev liekas, ka jūs reizē novecosiet, mēs nekad nevaram zināt mūsu dzīves plānu. To viņa teica ar asarām acīs.
Ir pagājuši vairāki gadi kopš biju šajā lapā. Agrāk šeit iegriezos esot depresijā un jusdamies viesntuļš, šobrīd es pārdomāju šo laiku līdz 2009.gadam. Lasot es biju tik emocionāli pārpilns un vienā stāstā es atradu līdzību ar sevi, līdz brīdim kad sapratu, ka tas stāsts bija par mani pašu. Skumji, ka visus šos gadus, es jutos tāpat.
Pēc policistu teiktā negadījuma vietā, pēdējā sms, ko viņš nosūtīja bija man-pēdējā ko viņš kādam nosūtīja-tā tika nosūtīta laikā, kad viņš ietriecās margās. Tas prasīja viņa dzīvību…
Es atkal skatījos uz sava tēta bildi. Viņš bija alkoholiķis un pameta mūsu ģimeni, kad man bija tikai 2 gadi. Viņš man nekad nesūtīja vēstules vai apsveikuma kartiņu dzimšanas dienā (lai gan dzimšanas diena mums bija vienā dienā). Es zinu, ka tā nevajadzētu būt, bet viss ko es vēlos ir ar viņu parunāt. Tikai dzirdēt mana tēta balsi. Tikai vienreiz.
Ja es nebūtu atcēlis mūsu šī vakara plānu randiņam, tad viņa būtu iekļuvusi fatālā ceļu satiksmes negadījumā.
Es beidzot atzinos un pateicu patiesību par to kā mammas ilggadējais draugs mani emocionāli un fiziski aizskāra vairāku gadu garumā. Šovakar, kad viņu ielika cietumā, viņš pakārās.
Vidusskolas treneris tuvējā pilsētā iekļuva ceļu satiksmes negadījumā. Viņš izkļuva no savas mašīnas, lai pārliecinātos, ka visi ir dzīvi. Bet viņu notrieca cita mašīna un viņš negadījuma vietā nomira. Mana mamma ir skolas psiholoģe, kas strāda šajā ciematiņā. Šodien 15 futbola komandas spēlētāji no šī trenera komandas ienāca viņas kabinetā, apsēdās un sāka raudāt.
Es strādāju slimnīcā veselības aprūpes daļā. Kāda sieviete ratiņkrēslā man lūdza vai varu izlaist viņu ārā uzsmēķēt. Viņai bija plaušu vēzis un viņa pirms nedēļas gandrīz nomira no ķīmijterapijas komplikācijām. Īsās sarunas laikā, viņa pastāstīja cik ļoti baidījusies no nāves un cik ļoti viņa ienīst to, ka pati nevar doties ārā uzsmēķēt. Ironija un viņas liktenīgā atkarība.
Es atradu vectēvu nekustīgi guļot viņa iemīļotajā šūpuļkrēslā, mana pirmā doma bija- kurš mani izdos vīram šīvakara kāzās? :(
Tev patiks šie raksti
