19. gadsimtā medicīnas zinātne attīstījās milzīgā ātrumā. Londonā tika nodibinātas vairākas medicīnas mācību iestādes. Lielai daļai studentu mācību programmā bija iekļauta anatomija, un studiju laikā viņiem vajadzēja veikt sekciju vismaz trim līķiem. Saskaņā ar Lielbritānijas likumiem mācībām bija atļauts izmantot tikai ar nāvi sodītu kriminālnoziedznieku līķus. Ā kā nāvessodus izpildīja arvien mazāk, publiskās pakāršanas vairs nespēja nodrošināt pietiekami daudz mirušu cilvēku ķermeņu, un universitāšu medicīnas fakultātes meklēja alternatīvus piegādātājus. Viņi sāka pirkt līķus no tā sauktajiem līķu zagļiem, kas zaga tos kapsētās. Kapu aplaupīšana bija nelikumīga, taču varas iestādes uz līķu nelegālo tirdzniecību skatījās caur pirkstiem. Tas bija pieciešams ļaunums medicīnas labā. Sods par līķa izrakšanu bija tikai divi mēneši cietumā.
Tā uz Londonu katru dienu tika nogādātas cilvēku mirstīgās atliekas. Uzplauka vesela tumša tirdzniecības nozare. No līķu nelegālās tirdzniecības sava pīrāga daļu dabūja gan kapu aplaupītāji gan korumpēti kaprači un apbedītāji, gan vesels informatoru tīkls, kas deva ziņu par nāves gadījumiem.
Kapu aplaupītājiem mirstīgo atlieku pārdošana bija ļoti ienesīga nodarbe. Mācību iestādes izmisīgi meklēja tikko mirušu cilvēku mirstīgās atliekas, kuru tirgus cena bija aptuveni desmit gineju. Tas bija tikpat daudz, cik strādnieks nopelnīja septiņās nedēļās. Pussatrūdējis līķis, kas ilgi gulējis zemē, ienesa tikai pusi summas.
Nesen mirušo augstā cena šim rūpalam pievilināja vīrus, kas bez sirdsapziņas – tādus kā Džons Bišops. Par naudu viņi varēja nogalināt. Londonas iedzīvotāju vidū klīda baismīgi nostāsti par līķu zagļiem, kas varot nogalināt jebkuru un pēc tam pārdot viņa līķi.
Londonas laikraksti tūdaļ uzoda par trim Londonas Karaļa koledžā apcietinātajiem līķu zagļiem. Avīzes bija pilnas ar šausminošiem nostāstiem par šo bandu. Aculiecinieki apgalvoja, ka netālu no Bišopa mājas redzējuši tieviņu zēnu. Pēc viņu domām, zēns bija viens no tiem daudzajiem itāliešu bāreņiem, kas ubagoja Londonas ielās.
Policija zināja, ka Bišops mēdz pļēgurot. Divpadsmit gadu viņš bija pārticis no tā, ka izraka līķus un pārdeva tos skolām. Divas reizes viņš jau bija izcietis cietumsodu par līķu nelegālu pārdošanu. Kad parādījās aizvien vairāk liecinieku, policija guva pārliecību, ka zēns nav Bišopa vienīgais upuris, Daudzi apgalvoja, ka Bišopa mājas tuvumā redzējuši vairākas pazudušās sievietes un bērnus, par ko stāstīts laikrakstos.
Policisti pārmeklēja māju. Izskatījās, ka dārza grantētais celiņš ir nesen uzrakts. Tikai 12 centimetru zem celiņa policisti atrada divas kārtas bērnu drēbju. Protams, viņiem šķita pavisam neloģiski, ka nabadzīgs ģimenes tēvs aprok lietojamas bērnu drēbītes. Akā policisti atrada kleitu un šalli, kas bija aptītas ap lielu akmeni. Un pašā dārza dziļumā kāds bija apracis arī sievietes galvaskausu.
Tagad policijai radās aizdomas, ka ir vēl trīs upuri – divi bērni un sieviete un tiesas prāva varēja sākties. Zāle bija pilna ar cilvēkiem, kas bija dārgi samaksājuši, lai tiktu pie sēdvietas. Kuplā skaitā bija ieradušies ķirurgi, lai norādītu uz savu nevainību noziegumos, kas patiesībā bija izdarīti, lai apmierinātu viņu pieprasījumu pēc mācību materiāla.
Visi trīs vīrieši noliedza savu vainu.
Kopš Bišopa kapu aplaupītāju bandas notveršanas bija pagājis mēnesis, un Londonā valdīja histērisks noskaņojums. Visas laupīšanas un vardarbīgie noziegumi tika uztverti kā jauni līķu zagļu uzbrukumi. Iedzīvotāji baiļojās, ka viņus kāds apdullinās, nogalinās un pārdos. Spriežot pēc avīžu virsrakstiem, līķu zagļi bija it visur.
Tāpēc gavilēm nebija gala, kad zvērinātie nolasīja savu lēmumu. Meju apžēloja, jo, izrādās viņš nebija zinājis par slepkavību. Bišopu un Viljamsu atzina par vainīgiem slepkavībā, un viņiem piesprieda nāvessodu. Tiesnešu palīgi bija spiesti aizvērt tiesas zāles durvis un logus, jo ļaužu pūlis pārkliedza sprieduma nolasīšanu. Cietuma mācītājs apmeklēja kapu aplaupītājus viņu kamerās. Viņš abiem deva padomu atzīt grēkus Dieva priekšā, pēdējo reizi cenšoties iegūt piedošanu. Bišops pieņēma šo piedāvājumu un sāka stāstīt. Vispirms viņš un Viljamss aizvilinājuši zēnu uz krogu. Vēlāk visi kopā devušies uz Bišopa mājām, kur zēns apgūlies pie pārējiem bērniem. Pirms tam viņš dabūjis tasi ruma, kam pievienotas miegazāles tādēļ pēc īsa brīža iegrimis dziļā miegā. Bišops un abi pārējie devušies iedzert un atgriezušies pēc pāris stundām.
Zēns joprojām gulēja dziļā miegā. Vīri viņu aiznesa uz aku dārzā, ap plaukstu locītavām apsēja virvi un iegremdēja zēnu aukstajā ūdenī. Tad viņi stāvēja un noskatījās, līdz zēns pārstāja mētāt rokas un ūdens virspusē uzpeldēja pēdējie burbuļi. Tad vīri izvilka nedzīvo ķermeni no ūdens. Viņi atstāja mirušo zēnu karājamies akā, lai no plaušām iztecētu ūdens, bet paši pa to laiku atkal devās iedzert. Agri no rīta, pirms sāka mosties kaimiņi, viņi līķi izvilka no akas, ietina maisā un nolika saimniecības ēkā.
Tādā pašā veidā bija noslīcināti vēl divi upuri – kāds zēns, kas aizbēdzis no mājām, un nabadzīga veļas mazgātāja, ko viņi satikuši uz ielas. Nebija grūti pierunāt sievieti iet viņiem līdzi. Vīri bija apgalvojuši, ka palīdzēs sievietei un viņas bērnam ar pajumti. Bišops neko nestāstīja par bērna likteni, taču atklāja, ka pēdējo 12 gadu laikā pārdevis gandrīz tūkstoš līķu. Cik daudzus no tiem nogalinājis pats, viņš nevēlējās atklāt.
1831.gada 5. decembra rītausmā ap 30 000 cilvēku bija sapulcējušies, lai noskatītos abu kapu aplaupītāju pakāršanu. Amatnieki bija strādājuši visu nakti, lai uzbūvētu karātavas, kas tagad bija gatavas sprieduma izpildei. Daļa vīriešu centās uzdoties par policistiem, lai varētu piekļūt pēc iespējas tuvāk. Veikali ap laukumu pie Ņūportas cietuma bija izņēmuši no skatlogiem visas preces un izīrējuši tajos skatītāju vietas. Jau pusseptiņos no rīta drūzmā bija sākuši ģībt pirmie skatītāji.
Pūlis uzgavilēja, kad uzzināja, ka šodien bende būs bēdīgi slavenais Viljams Kelkrafts. Viņš bija pazīstams ar to, ka mēdza nogriezt ļoti īsas virves un notiesātajiem spranda nepārlūza, iekams Kelkrafts neuzlēca viņiem mugurā. Bišopam paveicās. Skausts pārlūza, tiklīdz lūka pavērās zem viņa kājām. Taču viņa biedrs Viljamss bija dabūjis pārāk īsu virvi, bet Kelkrafts negribēja lēkt viņam mugurā, Viljamsam bija jācieš. Kapu aplaupītāju lēnām nosmacēja paša svars, un tikai piecas minūtes vēlāk viņa kājas vairs nekustējās.
Līķu zagļu ķermeņus noņēma tikai pēc tumsas iestāšanās. Bišopa mirstīgās atliekas nosūtīja uz Karaļa koledžu, kur viņš pats bija centies pārdot itāliešu zēna līķi.
