Hei, hei! Piedāvāju iespēju palasīt latviešu tautas rotaļas, un uzzināt, kas tās īsti ir un kā tās iedala.
Latviešu tautas rotaļas
Rotaļās iet visvairāk pa Ziemas svētkiem. Bet tas nav vienīgi noteiktais laiks rotaļāšanai, rotaļājas arī citos svētkos un visādos godos, pat bērēs (Nīcā). Bērni, zināms, rotaļājas kuru katru izdevīgu brīdi, kad viņu vairāk kopā.
Rotaļas varētu iedalīt 1)senākās īstās latviešu rotaļās, 2)tādās, kas latviešiem ar citām radu tautām kopējas, un 3)jaunākos laikos no kaimiņu tautām patapinātās.
Vispirms met šerdiņus, kam pirmajam nākas balteni sviest. Baltenis ir nomizots balts sprungulis. Visi citi dalībnieki noguļas zemē; tiem apklāj galvu ar kādu apsegu, lai viņi neko nevarētu redzēt. Metējs nu aizsviež balteni kaut kur projām un tad sauc: gatavs! Visi lec augšā un skrien balteni meklēt. Kas balteni atrod, ir jaunais balteņa metējs.
Divi sēž dārziņa vidū, katrs savrūp savā krēslā. Citi iet tiem apkārt, dziedādami:
Ceļš šīs bedres
Sēž divi blēži.
Šie divi blēži
Sāk kopā lēkt.
Šie divi blēži
Sāk rokas dot.
Šie divi blēži
Sāk apkampties.
Šie divi blēži
Sāk bučoties.
Vidū ieslēgtie dara katrreiz pēc dziesmas vārdiem.
"Dzērves" sasēžas garā rindā cita aiz citas. "Mednieks" nostājās viens nomaļus un liekās ko cērtot. Dzērvju māte rindas priekšgalā jautā: Kūmiņ, ko tu cērt? - Mednieks: Malku cērtu. - Kur liksi malku? - Uguni kuršu. - Kam tev uguns vajag? - Ūdeni sildīšu. - Kur liksi ūdeni? - Dzērves bērniem acis plūcināšu. - Ko ļaunu viņi tev darījuši? - Visu vasaras gājumu noēduši. - nu, ķer, ķer, ja vari noķert.
Mednieks nu grib pēdējo rindas galā ķert, bet dzērvju māte atkal rauga to izvairīt un mednieku aizkavēt, allaž uz to pusi šaudamies, gar kuru ķērējs grib pie pēdējā bērna pietikt. Arī dzērvēnu rinda, zināms, sitās uz vienu un otru pusi, no mednieka bēgdama. Beidzot mednieks taču pēdējo dzērvēnu noķer un no rindas atņem.
Nu sākās atkal no jauna ciršana un sarunāšanās, un rotaļu turpina tik ilgi, līdz kamēr dzērvju mātei pēdējais bērns noķerts un peņemts.
Visi nosēžas un tur rokas klēpī. Viens, gredzenu saujā slēpdams, iet apkārt pie ikkatra un tiem roku klēpī likdams runā: Tam došu, tam nedošu, tam pavisam nerādīšu. Kad pie visiem apkārt apgājis, tad prasa: atminiet, kura rokā gredzens? Nu sāk visi minēt. Viens saka, Jāņa rokā, otrs, Annas rokā utt., kamēr Trīne atmin: Pekša rokā.
Gredzenu devējs ņem Trīni pie rokas, ved to savrūp un stāsta tai klusām par atminējumu brūtgānu. Tad uz citiem griezties, saka; Atminiet, kur es savai māsai ņemšu vīru? Visi atkal min un min, kamēr Jancis atmin. Jancis nu dod gredzenu.
Visi nosēžas riņķī. Viens iestājās vidū un iet apkārt, katram prasīdams: vai kurpnieks mājā? Ikviens viņam uz to atbild: Viņā sētā! Visapkārt apgājis viņš sauc: Tirgū, tirgū, tirgū, tirgū! Un nu visi pēc iespējas mainās savām vietām. Bet pie tam jāuzmanās, ka nepaliek bez vietas, jo vidū stāvētājs mēģina žigli kādu vietu ieņemt, tiklīdz to pirmais īpašnieks atstājis. Ja viņam tas izdodas, tad tam, tas tagad bez vietas palicis, jāiet apkārt un jāprasa pēc kurpnieka.
Vienam aizsien ar lakatu acis. Aklais, rokas izpletis, ķersta visapkārt, kamēr kādu sagūsta. Sagūstītam nu aizsien acis un viņš ķer citus.
