local-stats-pixel fb-conv-api

Drausmīgākā masu slepkavība Latvijā30

124 2

 

1941.  gada nogale iegājusi Latvijas vēsturē, kā laiks kad okupētajā Latvijas teritorijā, nacistiskās Vācijas pārvalde likvidē ebrejus, pakļaujot tos genocīdam.  Visspilgtāk genocīds izpaudās Rumbulā, kur novembra beigās un decembra sākumā nošāva 25 000 ebreju.  Savā referātā sīkāk arī apskatīšu Holokaustu Rumbulā. Pats referāts ir sadalīts trijās daļās pirmajā daļā aprakstīšu  par laiku,  pirms slaktiņa un Jekelna sagatavošanos un plānošanu masveida slaktiņam. Otrajā daļā centīšos izklāstīt notikumu gaitu, kas apraksta Rumbulas notikumus abos zīmīgajos datumos- 30. novembrī un 8. decembrī.  Trešajā daļā apskatīšu aculiecinieku liecības un atmiņu stāstus par masu slepkavībām Rumbulā.

          Frīdrihs Jekelns bija nacistiskās Vācijas  SS obengrupenfīrers , kā arī  SS karaspēka un policijas ģenerālis, Berlīnē slavēts kā viens no uzticamākajiem ebreju iznīcināšanas organizētājiem. 1941. Gada 16. Novembrī tiek izsaukts uz Rīgu, lai organizētu ebreju slaktiņu, jo viņa priekšgājēji Prīcmanis un Himlers  nav spējuši pietiekami ātri likvidēt ebrejus, lai gan abi no jūnija ir noorganizējuši 30 000 ebreju slepkavības, bet pēc Berlīnes domām, Rīgai vajadzēja daudz straujāku rīcību, tāpēc tiek izsaukts Jekelns. Jekelns otrā pasaules kara laikā bija viens no visefektīgākajiem un nežēlīgākajiem ebreju iznīcināšanas organizētājiem. Darbojās austrumu frontē.  1941. Gada augusta beigās Kameņec- Podoļskā 2 dienu laikā Jekelna vadībā tiek nošauti 20 000 ebreju, bet 29. Un 30. Septembrī uzstāda 2. Pasaules kara ebreju slepkavošanas asiņaināko rekordu nogalinot 33 000 ebreju, ko nespēja izdarīt pat Polijas nāves nometnēs.  Jekelnam ierodoties Rīgā tika dots uzdevums ātri un efektīvi atbrīvoties no ebrejiem, kas bija ievietoti Rīgas geto. 

Jekelns pats izvēlējās labāko vietu, kur rīkot ebreju iznīcināšanu. Rumbula atradās tikai 10 kilometrus no Rīgas geto un bija pietiekami nomaļa vieta, bet arī pietiekami tuvu, lai atvieglotu ebreju nogādāšanu nāvessoda vietā.  Kad vieta bija izvēlēta vajadzēja atrisināt problēmu ar vietu, kur likt nogalināto ķermeņus. Jekelna komandā bija speciāls inženieris Ernests Hemikers, kas izstrādāja bedres plānojumu un rakt lika aptuveni 300 krievu kara gūstekņiem. Bedres tika raktas starp šoseju un dzelzceļa sliedēm smilšainā augsnē un bedres atradās virs gruntsūdeņiem, lai pasargātu apbedījumus no aplūšanas. Apmēram 3 denu laikā bedres tika sagatavotas un līdz šaušanai bija palikusi apmēram nedēļa. Tika izraktas sešas bedres un katra bedre izmēros bija 10 metrus gara un 3 metrus dziļa. Bedres tika raktas pakāpienu veidā sākot ar dziļāko vietu uz augšu , veidojot apgāztas piramīdas formu, tā izveidojot  vairāk vietas noslepkavotajiem ebrejiem.

 Kad bija izveidota slaktiņa vieta bija jāveido operatīvās  vienības, kas gādātu par apsardzi un upuru nogādāšanai no geto līdz Rumbulai.  Plānots bija lielāko daļu  ebreju līdz Rumbulai nogādātu vilciens, bet vājos un nevarīgos vai arī pa ceļam nošautos aizvestu smagās automašīnas līdz slepkavības bedrēm.  Kā vienu no galvenajiem sagatavošanās darbiem Jekelns uztvēra apsardzes izveidi, kurā iesaistīja Rīgas policiju, kam tika uzticēts nogādāt ebrejus līdz Rumbulai, kur tos tālāk pārņēma SD vienības. Tieši SD vienībām tika pavēlēts sadalīties vēl sīkākās daļās un katrai bija jāatbild par savu posmu- daļai bija jāatbrīvo ebreji no vērtslietām, citi atbrīvoja no apaviem un drēbēm, citi guldīja ebrejus jau uz nošautajiem pirms nāvessoda izpildes, daļa bija atbildīgi par bedru aizrakšanu un daļa atbildēja par apģērbu un apavu savākšanu un nogādāšanu noliktavās. Viss organizatoriskais darbs tika veidots pēc konveijera principa, lai slaktiņš būtu ātrs un efektīvs.  Jekelns jau iepriekš Ukrainā bija izstrādājis formulu ātrākai uzdevuma izpildei, kas padarīja viņu par vienu no visnežēlīgākajiem ebreju masveida nogalināšanas autoriem.

27. novembrī geto ziemeļu puse tika atdalīta un dienu vēlāk ebrejus sāka atdalīt strādājošajos un pārvietojamos. Lai nesaceltu lieku paniku ebrejiem tika paziņots, ka nestrādājošie ebreji tiks pārvietoti, tāpēc katram bija līdzi iespēja paņemt 20. kg nastu, kura varēja likt drēbes, iedzīvi, vai principā jebko ko paši ebreji vēlējās.  Apmēram, 4500- 5000 ebreju tika iedalīti darba nometnē, bet pārējie tiek nolemti „ pārvietošanai”.

29. vakarā Jekelns sasauc komandējošo virsnieku sanāksmi, kurā detalizēti izklāsta nākamās dienas plānu. Tiek paziņots par slaktiņa svarīgumu un tiek paziņots, ka atteikšanās vai pretošanās pildīt slaktiņa laikā pavēles ir pielīdzināmas dezertēšanai un tautas nodevībai, kas arī tiek pēc šo pārkāpumu mērauklas sodīti. Detalizēti tiek sadalīti katras vienības uzdevumi un tiek paziņots laiks cikos sāks ebreju pārvietošanu. Vēlāk pēc sapulces virsnieki sasauc savus padotos un paziņo par to ka nākamajā dienā ir paredzēts uzdevums, bet nekas sīkāk netiek izklāstīts, tā paturot informāciju konfidenciālu.

30. novembrī 4 no rīta, kad pāris vienības sākot no geto rietumu gala sāk ebreju virzīšanu uz Maskavas ielas pusi. Laikapstāļi bija gadalaikam raksturīgi un pieturējās mīnus grādi. Ebrejus pamest geto liek Hesfers ar viņa 12 vīru vienību un apmēram 80 cilvēku no ebreju geto iekšējās apsardzes. Geto atbrīvošanu no ebrejiem sāk no rietumu daļas, kas atradās gar Lāčplēša un Jēkabpils ielu. Sākot no rietumu gala ebrejus uzmodināja un lika doties uz Sadņikova ielu. Geto žogā tika izcirsti vairāki caurumi, lai paātrinātu ebreju nokļūšanu uz Maskavas ielas, no kuras bija paredzēts sākt vest uz Rumbulu. Modinātāju komanda gāja sistemātiski pie katrām durvīm paziņodami ebreju pulcēšanās vietas. Kad noteikts geto rajons bija izdzīts, tur ieradās Arāja vīri Herberta Cukura vadībā, kopumā, apmēram, 100 vīri, kam tika dots uzdevums atrast palikušos un piespiest iet ar varu vai vienkārši iznīcināt. Uz slepkavošanu speciāli ierodas 15- 20 vīri no vācu SD vienības Reimersa ielā. Ierodoties „tīrītāju” vienībām notiek nepakļaušanās geto iekšienē un lai to apspiestu tiek izmantoti automātiskie ieroči. Pēc aculiecinieku aprakstītā līdz pusdienlaikam geto iekšienē tika nogalināti 600- 1000 neapbruņotu cilvēku. Pēc asinsizliešanas tiek nodibināta kārtība un geto ebrejus sastāda kolonās pa 5 un sāk dzīt caur žoga caurumiem uz Maskavas ielas.  Uz Rumbulu tika vestas vairākas kolonas, katrā aptuveni 1000 ebreji. Viņi tika dzīti neskatoties uz vecumu un dzimumu visu kolonu no abām pusēm apsargāja bruņoti policijas pārstāvji. Slimos un kroplos ebrejus uz Rumbulu nogādāja speciālos autobusos.

Pirmā kolonna no geto izgāja 6 no rīta tā kā kolonās bija liela vecuma atšķirība, tad šaušalīgi ātro tempu daudzi nevarēja izturēt un tas kļuva par iemeslu kolonu izstiepšanai. Nepalīdzēja ne kliegšana, ne šaušana gaiša, tāpēc apsargi juzdami, ka zaudē kontroli pār grupu atpalikušos vienkārši nošāva līķus atstājot ceļmalā. Šaušanas darbus veica ne tikai Jekelna vīri, bet arī apsardze. Tika pavēlēts nošaut jebkuru, kas atdalīsies no kolonas vienalga kāds tam būtu iemesls. Liela daļa līdzpaņemto mantu tika iemestas grāvjos, jo nespēdami noturēt paredzēto tempu tie atbrīvojās no visiem liekajiem smagumiem.

Ap 9:00 Rumbulā ierodas pirmā kolonna, bet tie nav pirmie, kas aizdzīti uz bedrēm. Pirmie noslepkavotie ebreji tika atvesti ar vilcienu, kura stacija atradās 100 m  attālumā no bedrēm. Pirmās kolonnas ebreji tiek savesti mežā, kur tos apsargā sargi un masveida bēgšanas gadījumā netālu no bedrēm ir novietoti ložmetēji. Ebreji tiek nostādīti kolonnās, kas ved uz priekšu pēc pudeles kakla principa. Pie pirmā sašaurinājuma ir nolikta augsta kaste, kur ebrejiem tiek pavēlēts samest visas rotaslietas. Pēc rotaslietu nodošanas nākamajā punktā ir jāatstāj savi mēteļi un tie jāmet kaudzē. Nākamais un pirmspēdējais punkts ir vieta, kur cilvēkiem liek izģērbties līdz apakšveļai visas drēbes- zābakus un visu citu sametot čupās. Pēdējā punktā atrodas šāvēji, kuri ir 12 vīri viņiem maiņu nav. Šaušana notiek ar krievu automātiskajiem ieročiem, kuru magazīnā ir ievietojamas 15 lodes. Tiklīdz magazīna tukša šāvējs atkāpjas no ierindas un pārlādē ieroci. Uz katru ebreju ir aprēķināta viena lode, ko šāvējs iešāva pakausī no apmēram 2 metru attāluma. Bedres apgāztās piramīdas forma liek gan šāvējiem, gan nošaujamajiem staigāt pāri nošautajiem un mirstošajiem ebrejiem. Tā kā pēdējā ebreju kolonna no geto tika izdzīta tikai 12:00, tad šaušanas darbi tika turpināti arī, kad sāka krēslot, kas samazināja šaušanas precizitāti un arī gadījās, ka nomaldījusies lode sašāva savējos. Par precīzu šaušanas laika pārtraukšanu viedokļi dalās, bet ir diezgan ticams ka tas varēja būt 18-20 vakarā. Tā kā šāvējiem maiņu nebija tad arī noguruma efekts darīja savu un pēdējo stundu nošauto bedres, pēc aculiecinieku nostāstiem ir bijušas pilnas ar smagi ievainotajiem, kas smaka zem savu līdzgaitnieku ķermeņiem. Naktī arī no bedrēm daļa mazāk ievainoto aizbēg garām apsardzei, tie kam neizdodas noslēpties atved atpakaļ un nošauj.

Tikmēr kad tiek izdzīta no geto pēdējā kolonna, sākas otrā geto pārmeklēšana, lai atrastu visus, kas būtu varējuši noslēpties no evakuācijas. Geto tiek atrasti 20 smagi slimi ebreji, kas piesaistīti gultām un nav aizvedami uz Rumbulu. Heize, kas bija paspējis atgriezties no Rumbulas pavēl vīriem iznest slimos un salikt tos uz salmu matračiem un nošaut ar šāvienu galvā.  Līķu novākšana no ielām sākās 14:00 un visus nogalinātos ebrejus lika savākt ebrejiem no strādājošo nodaļas. Pēc aculiecinieku liecībām Arājs ar savu komandu apstaigāja ielas un ievainotos nogalinājuši. Geto līķiem vācieši ierādīja vietējos kapos, kur priekš tam tie izspridzināja pāris bedres. Visi nogalinātie tika samesti masveida kapā bez nekādām ceremonijām vai lūgšanām. Vēl ilgu laiku pēc geto asiņainajiem notikumiem varēja redzēt sekas- uz ielas sasalušas asiņu peļķes, atrasti līķi bēniņos un pagrabos, izdemolēti dzīvokļi u.t.t.

Šāvēju un apsargu vienībām uz šaušanas procesu tika iedalīts bezmaksas alkohols, lai aizbiedētu aukstumu un visticamākais, lai dotu drosmi noskatīties slaktiņā. Katram slaktiņa dalībniekam tika piešķirts alkohols no puslitra līdz litram atkarībā no ieņemamā stāvokļa. Pēc tā var secināt to ka šaušanas process tika pavadīts alkoholiskā reibumā un beigās K. Heizem tiek iešauts acī un tas izraisa mazu apjukumu, bet Heize tiek nomainīts un slepkavošana turpinās pilnos apmēros.

Naktī pie bedrēm tiek atstāti apmēram 100 sargi, kam tiek uzticēts  apsargāt, jo skaņas no bedrēm liecināja, ka dzīvo netrūkst. Naktī daļa arī aizbēg, jo sardze ir alkohola reibumā un lielu uzmanību bedrēm nevelta. Tas var būt viens no iemesliem, kāpēc šaušanas otru daļu Jekelns atceļ uz citu dienu, nevis tā kā no sākuma plānots nākamajā dienā.

Otrā slepkavības reize tika ieplānota 1941. gada 8. decembrī, pēc materiāliem otrajai Rumbulas ebreju iznicināšanas reizei tika piešķirta daudz mazāka uzmanība, lai gan tieši šoreiz gan ebreji, gan apsargi zināja, kas notiks. Tas  gan tieši geto iekšienē pretēji paredzētajam neizraisīja lielākas sacelšanās, jo nogalināto skaits geto šoreiz bija uz pusi mazāks, respektīvi- 300 ebreji. Šoreiz ebreji bija paklausīgāki, jo neticēja, ka zvērības tiks atkārtotas. Uz geto tīrīšanu un nošaušanu tika salasīti tie paši cilvēki, vienīgi atšķīrās Rīgas policijas vienību sastāvs, kas apsargāja ceļu līdz bedrēm. Atšķirībā no pirmās reizes ebreju 20 kg. saiņi tika savākti jau geto, paskaidrojot ebrejiem, ka tie ar automašīnām tiks nogādāti uz pārvešanas vietu. Viss pārējais notika kā paredzēts un tieši par šiem šausminošajiem notikumiem mums varēja pastāstīt trīs aculiecinieki, kuru stāsti būs referāta trešajā daļā.

Kopumā precīzu skaitļu par nogalināto skaitu nav tie svārstās no 20 000 -30 000 ebreju. Pēc vēsturnieku domām visprecīzākais skaitlis varētu būt 25 000 un no tiem 24 000 bija latviešu ebreji. Pirms 30 novembra Rīgas depo atradās 29 000 ebreju, no kuriem 5000 tika atstāti kā strādājošie ebreji. Tūkstoti no nošautajiem ebrejiem atveda no Vācijas ar vilcienu 30. novembrī. Kad Rīgas depo tika attīrīts no vietējiem ebrejiem tur tuvāko 2 mēnešu laikā nomitināja ebrejus no citām nacistu okupētajām vietām, kurus vēlāk iznīcināja citās nāves nometnēs. Rumbulā slepkavošana gan gāja gandrīz visīsāko laiku, bet 2 dienās kļuva par vienu no visasiņainākajām 2. pasaules kara vietām Latvijā.

Pirmais aculiecinieks bija Frīda- Frīde Mihelsone, kas pirms nacistu okupācijas bija modiste Rīgā, runāja bez akcenta latviešu valodā un, kad viņu ielika geto viņa brīvprātīgi pieteicās šuvējās, bet viņai atteica, kas noveda pie iekļūšanas nošaujamo sarakstā 8. decembrī. Pēc viņas atmiņām rītā, kad bija jādodas uz Rumbulu Maskavas ielā bija daudz civiliedzīvotāju, kas kā normālā darbadienā devās uz darbu. Frīda sīki apraksta katru SS pārstāvi, kas lika atbrīvoties no mantām, kad viņa saprata, kas tūdaļ notiks pie mēteļu nodošanas viņa pieskrēja klāt pie viena no policistiem rādot savus šuvējas dokumentus, kas viņai tos izsita no rokām. Jo rinda kustējās uz priekšu, jo vairāk bija dzirdami šāvieni un kliedzieni. Jo rindas gāja tuvāk, jo vairāk bija kliedzienu un arī pati Frīda sāka neprātā kliegt, lai tikai noslāpētu šāviena trokšņus. Nonākot pie drēbju kaudzes, kur bija jāatstāj savs apģērbs viņa ielec drēbju čupā cenšoties noslēpties, ko pamana kāds apsargs un sāk Frīdu sist ar pātagu pavēlot viņai izģērbties un doties tālāk. Kamēr policisti ņirgājās par Frīdu liekot viņai ģērbt visu nost pie policistiem pieskrēja cita izmisusi sieviete izkliedzot savu stāstu, tikmēr Frīda nokrita zemē tēlojot nogalinātu, kamēr policisti bija novērsušies. Cilvēki gāja pāri daži uzkāpa virsū, bet apsargi nepievērsa uzmanību, jo viņu pārziņa bija uztraukties, lai neviens dzīvs no Rumbulas neizietu, nevis kāda mirusi sieviete, ko pārējie iemīdīja zemē. Pēc kāda brīža drēbju kaudze bija tik liela, ka apavi sāka pārklāt Frīdas ķermeni. Tā arī Frīda visu laiku pavadīja zem čupas noklausoties visu šausminošo, kas darījās pie bedrēm. Naktī viņai izdevās izbēgt un no drēbju čupām savākt apģērbu. Labās latviešu valodas dēļ viņai izdodas noslēpties. 1944. gadā viņa var pārtraukt slēpties, jo sarkanā armija ir atbrīvojusi Latviju no nacistiskā režīma. Vēlāk Frīda iegūst normālu ģimeni, bet arī otra okupācijas vara izrāda nepatiku pret viņas ģimeni un 1971. gadā padomju okupācijas vara izsūtīja viņas vīru uz Sibīriju. Pati Frīda emigrēja uz Izraēlu, kur  arī pabeidza savu šausminošo dzīvi.

Otrs izbēgušais ir Matīss Lutriņš, kuram no nāves izdevās paglābties savām automehāniķa spējām un laimīgai sakritībai. Matīss dzīvoja kopā ar sievu, māti un sakropļotu tēvu. Jau drīz pēc okupācijas viņam pakaļ ieradās policija. Pašu Matīsu aizveda uz Arāja vienības mītni, kur viņu ieslodzīja pagrabā. Pēc laika Matīsam lika strādāt Arāja komandas garāžā un pārējai laikā viņš pildīja sētnieka pienākumus. Pēc brīža viņam jau ļāva pēc darba doties uz geto pie sievas un radiem. Garāžā viņš iedraudzējās ar pārējiem mehāniķiem un šoferiem. Lai arī cik labi nestrādāja Matīss 8. decembrī viņš ar sievu tika iekļauti Rumbulas akcijā. Nonākot pie Rumbulas viņš ieraudzīja pazīstamu mašīnu mantu pārvadāšanai un viņš pierunāja šoferi, lai viņu ar sievu paslēpj zem drēbēm.  Nākamajā dienā viņš atgriezās darbā un Arājs pats tikai pasmējās par „Žīdu kurš aizbēdzis no nošaušanas”.  Matīss strādāja garāžā, kamēr sievai ierādīja vietu virtuvē. Pēc kāda laika ieradās divi SS vīri, kas apcietināja viņus abus un atdalīja. Matīsu aizsūtīja strādāt ādas rūpnīcas garāžā, bet sievu visticamākais, ka nošāva, jo kopš tās dienas par viņu vairs nekādu ziņu nav.

Kopumā apskatot Rumbulas akcijas notikumus, mēs varam apjaust nacistiskās Vācijas aprobežoto slepkavošanas tieksmi, jo pat iepriekšējos gadsimtos, nebija daudz tādu karu, kur cilvēkus nogalināja neskatoties ne uz vecumu, ne dzimumu, nešķirojot neko tikai pildot pavēles. Tas arī pierāda cilvēku, kas organizēja šo slaktiņu, spējas slepkavošanā, jo nav daudz gadījumi, kad 12 cilvēki 2 dienās var nošaut 25 000 cilvēku. Otrā pasaules kara laikā nacistiskais režīms Latvijā iznīcināja 70 000 cilvēku un 1/3 no tiem Rumbulā, kas ir viens no asiņainākajiem notikumiem Latvijas vēsturē, kur iznīcināja daļu no Latvijas pamatiedzīvotājiem, kas veidoja Latvijas pirmās brīvvalsts izglītotāko un bagātāko slāni. Šie notikumi vienmēr mūsu vēsturē būs rakstāmi, kā lieta ar ko nelepojas, jo slepkavošanā piedalījās ne tikai vācu okupanti, bet arī vietējie nacistiskā režīma atbalstītāji, kas mūs padara līdzvainīgus holokaustā.

 

 

124 2 30 Ziņot!
Ieteikt: 000
Spoki.lv logo
Spoki.lv

Komentāri 30

0/2000

Esam līdzvainīgi? Jā, varbūt daži. Vai tad bija izvēle? Šauj vai arī nošaus tevi.  Šaubos, vai kāds šeit labprātāk ļautu sevi nošaut.

6 0 atbildēt

Es laikam esu bik atpalicis, bet nekad nesapratīšu kā var attaisnot civiliedzīvotāju slepkavošanu, kuru vienīgais noziegums bija piederēšana pie kādas tautas. Vācieši šaujot ebrejus likuši mātēm turēt bērnus sev rokās, lai varētu ar vienu lodi piebeigt abus un ietaupīt lodes. Bet tas ir attaisnojams un viņi to bija pelnījuši vai ne?

4 0 atbildēt

Kapeec neviens neuzdod jautaajumu - KApeec to ebreju latvija bija tik daudz , ka pat vareeja izveidot futbola komandu TIKAI no ebrejiem !!!! Kapeec vinji bija sheit ieparaziteejushi tuukstoshiem , kapeec uz to neviens neskatas !><?

Lab arguments vinjiem bija atnjemta dzimtene it kaa , bet tas nenoziimee ka ir jaaparazitee citaas valstiis un straadaat darbos kur apgrozaas nauda !!!

Nevienaa momentaa vinjus neaizstavu ! + Hitlers ar savu politiku jau naaca pie varas 1933. gadaa, Ebrejam bija 7 gadu laiks emigreet kautvai uz ameriku, bet nee !!!!

8 4 atbildēt

Nu kas padarīts, padarīts, ko te tagad celt gaismā.

3 0 atbildēt

atbildot uz Star komentāru " netaisos lasiit taadus murgus, katraa zinjaa ... " Tu gribi teikt, ka bija pareizi apslepkavot ebrejus tāpēc, ka viņi bija ebreji? Tava loģika ir nepārspējama, tikpat labi tagad kāds varētu nākt un apslepkavot mūs latviešus, un aizbildināties ar to, ka mēs neesam pilnvērtīga tauta.

5 2 atbildēt

ja šodien nebūtu tik slinks, izlasītu :)

šitik teksta pietiktu visai dzīvei, ko lasīt emotion

3 0 atbildēt

atbildot uz ferma22 komentāru " nu neiedomājaties, ka es te padomju pusē, man... " Tie pāris bāleliņi arī ir tikai uz rokas skaitāmi, ne vairak, taka to pieminet ir nebūtiski. Un jā, tagad gan nevienam par žīdiem vainīgam nebūtu jājūtas, tā laika paaudzes jau tagad izmirst. Galu galā savu valsti pat dabūja un tagad paši ar palestīņiem tikai mazliet maigāk izrīkojas, kā savlaik nacisti ar viņu senčiem.

3 0 atbildēt

Bet komentēt gan nav...

4 1 atbildēt

Vestures stunda emotion

2 0 atbildēt

Ebrejus Latvijā neviens neturēja! Kas notika pirms un pēc pirmā un otrā pasuales kara ar baltvāciem, kas dzīvoja Latvijas teritorijā gadsimtus, daudzi no viņiem aizbruaca uz Vāciju, bet vai Vācijā viņi bija ietderīgi, ja ilgus gadu simteņus ir dzīvojuši Latvijā?

Un īstenībā ja jau ebreji ir tik gudri, tad jau viņiem vajadzēja apzināties to, ka pēc 1933. gada pār Eiropu briest negaiss, kas ilgs ilgi un postoši visām Eiropas valstīm un to iedzīvotājiem, ebreji nav vienīgie cietēji šajos karos.

P.S.

Kari palīdz attīstīties zinātnei!!!

4 2 atbildēt

Jā,tā bija zvērība.........Bet nevajag aizmirst arī to,ka daudzi ebreji strādaja(ja to tā var saukt)čekas pagrabos un izcēlās ar sevišķu nežēlību......Tāpēc nevajag  te dalīt cietējos un pāridarītājos pēc tautības.Visās nācijās bija zvēri un bija arī upuri

1 0 atbildēt

Dažas lietas, laikam, pats biji izdomājis. Polijā bija nāves nometnes, kuras spēja iznīcināt vairāk par 25 000 vienā dienā, izmantojot gāzes kameras, kuras uzdeva par dušām.

*cerams, ka tev rīt nav latviešu valodas eksāmens, jo ar interpunkciju tev iet ļoti švaki.

2 1 atbildēt

nu neiedomājaties, ka es te padomju pusē, man neviena okupācija nepatika, vnk šis referāts bija kā skats ko pāris slimi cilvēki var izkaut pāris dienām un vēlējos pieminēt, ka mūsu bāliņi te arī savu artavu ielika :(

0 0 atbildēt

Cik pie Strangas vai Feldmaņa par šo dabūji? emotion

0 0 atbildēt

slinkums lasit :DDD  

3 3 atbildēt

Nu nekko darīt...ja neesat pamanījuši arī tagad neviens nav par jūdām stāvā sajūsmā !!!!

2 3 atbildēt

 

pizdec un tas viss lai sāktu ražoties blondi pediņi ar zilām acīm!!  emotion

2 3 atbildēt

Cshs,,, Staļins bija ļaunāks

1 3 atbildēt

netaisos lasiit taadus murgus, katraa zinjaa vinji pashi bija to pelnijushi un taa bija pareizaa lieta ko ar vinjiem dariit

1 7 atbildēt