›

Cilvēks vs. daba 72

1242 12

Jokus meklē attiecīgajā sadaļā. Šorez par ko nopietnāku.

Tātad..

Kaut arī brīžos, kad daba atklāj savu mežonīgumu, cilvēks parasti tiek nostādīts cietēja lomā, kā to uzskatāmi parāda, piemēram, nesenā zemestrīce un tai sekojošais cunami Japānā, es tomēr uzskatu, ka daba mūsu dēļ cieš vairāk.

Neapšaubāmi, pēdējo gadu desmitu straujā attīstība sev līdzi nesusi arī lielu postu. Šajā rakstā piedāvāju apzināt dažas no lielākajām, cilvēka izraisītajām katastrofām ūdenī, kā arī aicinu padomāt pirms atstāj jūrā vai upē kaut ko, kam tur nav jabūt.

Protams būtu absurdi apgalvot... Autors: Bezpajumtnieks Cilvēks vs. daba

Protams, būtu absurdi apgalvot, ka visos gadījumos cilvēks tā speciāli ņēmis un piesārņojis jūru. Pārsvarā nelaimes gadījumi. Taču ne šis. Līča kara laikā (1991) Kuveitu ieņēmušajiem Irākas spēkiem bija jānotur pozīcijas pret uzbrūkošo ASV. Persijas līcī tika izgāzti līdz pat 1,3 milj. kubikmetri naftas, tādējādi apgrūtinot piekļuvi Irākas un Kuveitas piekrastei. Šodien varas iestādes apgalvo, ka apmēram puse naftas ir izgarojusi, liela daļa tikusi savākta un pārējais ticis izskalots krastā, taču pilnīga Persijas līča attīrīšanās var prasīt vēl vairākas dekādes.

Arāla jūra reiz bijis viens no... Autors: Bezpajumtnieks Cilvēks vs. daba

Arāla jūra reiz bijis viens no četriem lielākajiem ezeriem pasaulē (jā, ezeriem) un spējis pabarot vai visu Kazahstānu un Uzbekistānu, kur liela daļa ekonomikas balstījās tieši uz zvejniecību. Šobrīd ezers sarucis desmitkārtīgi, zvejošana jau sen kļuvusi neiespējama, un vietējais reģions ekonomiskā ziņā to izjūt vēl aizvien. Un ziniet, kurš pie tā vainojams? Padomju Savienība. Bija reiz plāns (kura ģenialitāte, protams, nebija apšaubāma) Padomiju padarīt par kokvilnas eksportētājvalsti. Taču tajos platuma grādos tam piemērotus apstākļus bija nepieciešams radīt mākslīgi, jo zeme tur bija samērā sausa. Tā nu 1960. gadā tika uzsākta apūdeņošanas sistēmas izbūve, novadot divas lielākās upes, kuras ietecēja ezerā, tur, kur vajadzīgs, pašu ezeru atstājot iznīcībai. Jāsaka gan, ka šīs apūdeņošanas sistēmas kvalitāte bija gaužām bēdīga – līdz pat 75 % ūdens palika kaut kur pa ceļam. 1986. gadā milzīgo izmaksu un apkārtējās pasaules negāciju dēļ projekts tika slēgts un viss tika atstāts novārtā.

izveidot rakstu izveidot testu

Mēs visi noteikti atceramies... Autors: Bezpajumtnieks Cilvēks vs. daba

Mēs visi noteikti atceramies pērnā gada negadījumu Meksikas līcī, kad kļūdas dēļ radies spiediens naftas “akā” izraisīja eksploziju sūknēšanas sistēmā, kam sekoja naftas noplūde. Trīs mēnešu garumā Meksikas līcī ieplūda teju 800 tūkst. kubikmetru naftas, kopumā noklājot krasta līniju 500 km garumā un liekot turienes zemūdens florai un faunai smagi ciest.

Gluži pēc tāda pascarona... Autors: Bezpajumtnieks Cilvēks vs. daba

Gluži pēc tāda paša scenārija tajā pašā Meksikas līcī, Kampačas piekrastē pirms 31 gada notika līdzīga katastrofa, taču postījumu apmēros apsteidzot iepriekšējo negadījumu vairākkārt. Sprādziena un naftas noplūdes rezultātā 9 mēnešus ik dienas virszemē nonāca 2 – 5 tūkst. kubikmetri naftas. Tas atstāja paliekošu iespaidu uz dzīvo dabu, plašajā Kampačas piekrastes teritorijā mītošās krabju sugas gandrīz pilnībā izmira.

Aļaskā atrodas tāds Prinča... Autors: Bezpajumtnieks Cilvēks vs. daba

Aļaskā atrodas tāds Prinča Viljama šaurums, kurā savukārt atrodas tāds Bligha (pēc Viljama Bligha vārda) rifs jeb zemūdens klintis, kas šajā gadījumā būt piemērotāks vārds. Ellīga vietiņa, es jums teikšu. 1910. gadā tur avarējis kuģis “Olympia”, 2009. gadā tur palika kuģis “Pathfinder”. Kurš, starp citu, bija tur norīkots, lai cīnītos ar vēl kāda tur notikuša negadījuma sekām. Proti, 1989. gadā tur avarēja naftas tankeris “Exon Valdez”, izgāžot virs 100 tūkst. kubikmetrus naftas. Šāds daudzums, protams, nav salīdzināms ar tiem teju miljoniem, piemēram, Meksikas līcī, taču tā tomēr ir Aļaska. Prinča Viljama šaurums ir pieejams tikai no gaisa vai ar kuģiem, kas operatīvu reaģēšanu un tur mītošo roņu un citu dzīvnieku glābšanu šādos gadījumos stipri apgrūtina.

Kanādas pilsēta Halifaksa... Autors: Bezpajumtnieks Cilvēks vs. daba

Kanādas pilsēta Halifaksa kļuva īpaši nozīmīga Pirmā pasaules kara laikā. Tās osta bija stratēģiski izdevīgā vietā un bija savienota ar labi izveidoto dzelzceļa sistēmu, padarot to par nozīmīgu munīcijas un dzīvā spēka piegādes/ izsūtīšanas punktu. Tā 1917. gada 6. decembrī franču kuģis “Mount-Blanc”, pielādēts pilns ar munīciju, uzsāka savu ceļu uz Eiropu, taču turpat ostā sadūrās ar kādu citu kuģi “Imo”, izrasot pasaulē lielāko cilvēka radīto netīšo sprādzienu. Tā 1.26 * 1013 džaulu lielais spēks radīja 1,9 km augstu “sēni” un 18 metrus augstu cunami vilni, kas nopostīja visu pilsētu, bez pajumtes bargajā ziemas laikā atstājot tūkstošiem cilvēku. Eksploziju varēja just un dzirdēt pat 200 km attālumā, vairāku simtu kg smagas kuģa detaļas tika atrastas līdz pat 5 km attālumā (viena šāda detaļa (attēlā) ir atstāta kā piemiņas zīme). Sprādzienā gāja bojā 2000 cilvēku, vēl 9000 bija cietuši.

ldquoMirusī zonardquo jeb... Autors: Bezpajumtnieks Cilvēks vs. daba

“Mirusī zona” jeb angliski “dead zone” ir apzīmējums ūdens teritorijām, kurās ir maz skābekļa un kurās tādēļ dzīve vairumam ūdensdzīvnieku sugu kļūst neiespējama. Pēdējo gadu desmitu laikā ir strauji pieņēmusies spēkā dažādu lauksaimniecības atkritumu, mēslojuma, notekūdeņu utt. nonākšana ūdeņos. Taču tajā visā esošās vielas ir ideāla barība, piem., aļģēm. To populācijai pieaugot, zūd skābeklis ūdeņos, jo aļģes, kā zināms, patērē īpaši daudz skābekli, sevišķi to trūdēšanas procesos. Viena no lielākajām mirušajām zonām ir tajā pašā Meksikas līcī, Misisipi iztekas rajonā (22 km2), taču šādas mirušās zonas ir teju vai pustūkstotis.

Un lūk lielākā problēma lai... Autors: Bezpajumtnieks Cilvēks vs. daba

Un, lūk, lielākā problēma, lai arī cik stulbi neliktos, ir tā pati vienkāršākā. Tā ir atkritumu izgāšana jūras un okeānos. Visa plastmasa un citi draņķi, kas vidē nesadalās vai sadalās ļoti lēni, veido pat tādas kā atkritumu “salas”, kas aizņem neiedomājami plašas teritorijas. No gaisa tās nav redzamas, jo to klāj ūdens kārta. Šobrīd tiek izšķirtas piecas teritorijas, kur straumju sanestie atkritumi koncentrējas vienuviet. Lielākā no tām esot pat 15 000 000 km2 lielumā un tas ir daudz. Angļiem ir tāds labs teiciens: “what goes around, comes around”. Visi tie mēsli, nonākot okeānos, nokļūst arī barības ķēdē. Un kurš ir barības ķēdes augšgalā un dabū to visu toksīnpilno drazu atpakaļ? Padomājiet par to.