Eglītes pušķošana13
63
3
Nu ko lai saka ir kārtējais
vakars kad man ir uznācis rakstāmais un kārtējais garīgā caurejas murgs manā
izpildījumā, bet šoreiz ir savādāk kā citreiz, citreiz man ir slikts garīgais,
ka rakstu, kaut ko tamlīdzīgu. Šī stāsta tēmu pats neizdomāju, to man ausī
iečukstēja mūza. Salīdzinājumā ar iepriekšējo stāstu šis ir pretstats,
vienkārši gribējās izmēģināt ko jaunu. Domāju, ka stāsts būs no tiem nopietnajiem,
kaut kā pēdējā laikā rakstu kā jūtos, nekas jautrs nenāk prātā, bet ceru, ka
patiks, ja nē tad nākamreiz toč, kaut ko ņirdzīgu vai sirsnīgu uzrakstīšu.
Bija tālais 1885. gads, ausa
jauns rīts, koki bija patīkami apsniguši. Šodien bija īpaša diena , jo šodien
bija Ziemassvētku vakars. Kādā mājā, kura atradās meža vidū dzīvoja vecai Klifs
nu cik nu vecais viņam bija tikai 47 gadi. Viņš bija drūma paskata vīrs,
atvaļināts kājinieks, jo kādā no misijām nejauši bija uzkāpis uz kājinieku mīnas,
vismaz labi, ka kāju nezaudēja toties tagad klibs uz mūžu. Ciemā viņš tika
dēvēts par klibo milzi. No viņa ļaudis izvairījās jo pāri viņa vaigam stiepās
gara un dziļa rēta. Klīda baumas, ka viņš ir vietējais slepkava, protams, tā
nebija taisnība, bet ļaudis tam ticēja. Viņš dzīvoja kopā ar savu dēlu Timu.
Timam bija tikai 14 gadi, viņš bija žiperīgs puika, rāpelējās pa kokiem kā tāds
mērkaķis. Tēvs kā jau bijušais militārists pret viņu izturējās kā pret
pieaugušu jaunieti un ja Tims viņam nepaklausīja viņam bija jāpacieš ādas
pātagas cirtieni , kas bija ļoti sāpīgi, bet Tims neskatoties ne uz ko tēvu
mīlēja. Klifa sieva bija mirusi, it kā runā, ka viņu mežā vilki saplosīja, jo
tika atrasta tikai viņas šalle kura bija makten notraipīta ar asinīm. Klifa
māja bija tā sauktajā vilku zonā un tur dzīvot bija nedroši, jo tur apkārt
apgrozījās vilku bari, bet Klifs nepārvācās sievas dēļ, viņš sev bija
nosolījies izmedīt visus apkārtnes vilkus.
Pulkstenis bija 8:00 no rīta,
Klifs ātri uzrausās no gultas kājās apģērbās un devās modināt savu dēlu. Tims
gulēja saldā miegā, bet tad pa durvīm iedrāzās Klifs un sacīja: ”Celies sliņķi
vai arī dabūsi ar pātagu”. Šie vārdi tika tik skaļi izteikti, ka Tims bija
augšā vienā rāvienā. Tēvs teica: ”malacis kareivi, bet tagad ģērbies jāiet
eglei pakaļ”. Šie vārdi mazo Timu ļoti iepriecināja, jo tā bija pirmā reize, ka
tēvs ļāva doties līdzi pakaļ eglītei.
Kad Tims bija saģērbies, tēvs
viņam iedeva lielu somu, tajā bija viss izdzīvošanai nepieciešams: telts,
guļammaisi, pārtika, ūdens utml. Soma svēra apmēram trīsdesmit kilogramus, bet
Klifam sava dēla nebija žēl, jo viņš gribēja, lai Tims izaug par īstu vīru
nevis par kaut kādu salagu kā daži labi zaļknābji. Mazais Tims ar grūtībām
uzvilka somu uz pleciem. Klifs jautāja Timam: ”nu kā ir.. nav pa smagu”?, Tims
juta, ka soma ir daudz pa smagu, bet viņš atbildēja to ko tēvs gribēja dzirdēt:
”itin nemaz tēt” . Klifs dusmīgā balsī sacīja: ”cik reizes man jāsaka, lai tu
mani sauc par kungu tu mazais draņķi?”, bet Tims nolieca galvu un it kā
nokaunējies sacīja: ”atvainojos kungs tas vairs neatkārtosies”. Klifam arī bija
soma, bet vieglāka nekā viņa dēlam. Klifs paņēma zāģi, munīciju granātu (to
parasti viņš kabatā nēsā, tā ir kā piemiņa par to, kas viņš reiz bija) un bisi,
bez kuras Klifs neiziet no mājas. Kad viss bija salikts viņi varēja doties.
Viņi gāja dziļi mežā, kaut arī
pie pašas mājas bija eglītes. Ceļš bija ļoti garš un ilgs, vietām pat kupenas
stiepās Timam līdz ceļiem, Tims ar pēdējiem spēkiem nesa somu un viņa zābaki
bija izmirkuši, kāju pirksti bija nejūtīgi no aukstuma, bet viņš zināja, ka
viņam jāiet, savādāk tēvs būs ļoti dusmīgs. Tims domāja kāpēc viņiem vajag tik
tālu iet pakaļ eglītei un kāpēc vajadzēja ņemt teltis un guļammaisus līdz, it
kā taisītos palikt pa nakti. Tad pēkšņi Klifs apstājās un teica: ”šī ir ideāla
vieta, velc ārā telti un uzcel to” uz ko Tims atbild :”tulīt kungs”. Tims
noņemot somu no pleciem juta brīnumainu atvieglojumu it kā no viņa nokāptu trīsdesmit
tonnas smaga ziloņu mātīte. Tims pat pakrita no pārguruma, jo tiešām tas nav
domāts 14 gadīgam puisim. Labi, ka tēvs to nepamanīja, jo savādāk būtu Timam
pateicis dažus skarbus vārdus. Tims piecēlās un sāka celt telti. Viņš telti
mācēja salikt kopš sešu gadu vecumu, tēvs viņam ne tikai tādas lietas ir iemācījis,
bet arī apieties ar ieročiem. Kad Tims telti bija uzcēlis tēvs saka:” vari mazliet
nosnausties, kad satumsīs pamodināšu”, bet Tims atbild: ”kungs vai tad mēs
nenācām pakaļ eglītei”? Ne tikai eglītei, bet arī pamedīt dažus sūda vilkus”,
tēvs skarbā balsī atbildēja. Tims ielīda teltī, novilka savus izmirkušos
zābakus arī zeķes un centās ar rokām berzējot sasildīt savus nosalušos kājas
pirkstus. Pēc kād laika Tims iemiga. Tims sapņoja, ka viņš ar tēvu sēž pie
galda un svins Ziemassvētkus, uz galda ir tik daudz ēdamā un arī tēva īpašais ēdiens,
bifeļa sautējums tatāru gaumē. Mmmm šis sautējums Timam ļoti garšoja. Pēc tam
tēvs stāstīja viņam savus kājinieka piedzīvojumus, tas bija tas ko Tims vienmēr
vēlējās uz Ziemassvētkiem, bet tas tikai bija sapnis.
Pēkšņi no telts ārpuses
atskanēja balss: ”celies mēs neesam vieni”. Tims miegains izbāza galvu ārā no
telts, ārā bija tumšs neko nevarēja redzēt, labi, ka vismaz ugunskurs
izgaismoja viņu apmešanās vietu. Tumsā varēja redzēt daudz acu, kas pazib tumsā
un atkal parādās, tas bija izsalcis vilku bars, kurš šad tad uzbrūk mežsargiem.
Timam palika bail un viņš ātri ierausās teltī, saģērbās uzāva zābakus un bija
gatavs uzklausīt tēva instrukcijā. Klifs Timam iedeva bisi un sacīja: ”kad
tuvojās nevilcinoties šauj, savādāk nebūs labi”. Tims turēja bisi ar trīcošām
rokām, jo nekad nebija šāvis pa dzīvu mērķi kurš var atņemt dzīvību . Pēkšņi
viņu virzienā skrēja kāds vilks, viņš bija tik ātrs ka Tims pat nespēja
nomērķēt, bet vilks tuvāk par piecpadsmit metriem netika, par to parūpējās
Klifs. Klifs redzēja, ka Timam rokas nežēlīgi trīc, viņš uzšāva Timam ar
plaukstu pa pakausi un teica: ”Ko trīci nejēga, esi vīrs un turi bisi taisni”.
Šie tēva vārdi Timam lika koncentrēties, viņa rokas pārstāja trīcēt. Tims
paskatījās aiz muguras un tur bija vilks, kas ar atvērtiem žokļiem leca viņam
virsū, Tims nevilcinoties izšāva, bet lode tikai trāpīja vilkam pa ausi, bet
labi, ka vilks tika aizbiedēts. Tims no vilka trieciena nokrita uz muguras,
bise atradās divu metru attālumā no viņa rokām, viņš smagi elpoja, jo bija
nāvīgi pārbiedēts. Pēkšņi pieskrēja cits vilks un iekampa Timam rokā, labi, ka
Tima kažoks bija pietiekami biezs, lai
vilks nevarētu izkost tam cauri. Klifs pienāca un ar kāju iespēra vilkam pa
žokļiem tā, ka vilks iekunkstējās un tad nevilcinoties Klifs iešāva tam galvā.
Klifs paskatījās uz dēlu un sacīja: „celies nīkuli, pietiek gulēt”. Tims
piecēlās un tēvam nemanot noslaucīja asaras piedurknē. Vilku bars bija
aizbaidīts un Klifs nebija apmierināts jo bija tikai divus vilkus nošāvis. Tēvs
paņēma zāģi un nozāģēja viegli apsnigušu eglīti, tā bija tik kupla un skaista,
ka Timam sejā parādījās smaids. Klifs sacīja Timam:” sakravā mantas un
dodamies”. Tims ātri ķērās pie kravāšanās, tas viņam aizņēma kādas divdesmit
minūtes. Kad viss bija sakravāts, Klifs paņēma abus vilkus un ar Timu devās
mājās. Klifs krāja vilku ādu tas viņam bija kā hobijs un arī, lai zinātu cik
vilki nomedīti.
Ceļš uz mājām bija vēl
nogurdinošāks, bija kļuvis aukstāks un kājas sala vēl vairāk, bet Klifs bija
stalts kā klints, viņam tas nebija grūti, kaut arī viņam bija kliba kāja un uz
katra soļa viņš izjuta stipras sāpes, bet to izrādīt viņš nevarēja, gods neļāva.
Mazajam Timam vēl nebija izzudis adrenalīns no piedzīvotā, tāpēc solis uz mājām
viņam padevās raitāks.
Beidzot viņi nokļuva mājās, Tims bija pārguris
kā suns no garā ceļa. Tims bija priecīgs, ka vairs nebūs jāstaipa smagā soma.
Viņš iegāja istabā noāva samirkušos zābaku un uzvilka vilnas zeķes, lai
sasildītu kājas. Klifs iegāja ari istabā nopūtās noliekot eglīti uz grīdas
sacīja :”ew sīkais es tev ļauju izpušķot eglīti”. Tima sejā parādījās liels
smaids viņš sacīja :”paldies kungs”. Timam bija pirmo reizi ļāva izpušķot
eglīti. Kā jau visās ģimenēs arī šajā bija tradīcija uz Ziemassvētkiem izpušķot
eglīti, to bija aizsākusi Klifa sieva. Tims jau bija redzējis kā tēvs katru
gadu pušķo eglīti, tāpēc viņš zināja kā tas jādara. Viņiem nebija mantiņas ko
karināt eglītē, tāpāc tēvs kā jau izbijis kājinieks izdomāja tradīciju karināt
eglītē patronas, kuras ir piesietas pie diega. Kad Tims bija uzstādījis eglīti
tā, lai normāli tā stāv tasini un salicis tajā svecītes un tās iededzis, viņam
iekšā parādījās siltuma sajūta,. Tims pēkšņi atcerējās to sapni, ko redzēja un
domāja, ka šodien tas varētu piepildīsies. Tēvs ienāca istabā rokās turēdams kasti.
Kastē bija patronas, kuras bija jākarina eglītē. Viņš iedeva Timam kasti un
teica :”karini uzmanīgi un neliec pārāk tuvu svecēm”, tad tēvs aizgāja uz šķūni
dīrāt vilkus. Mazais Tims atvēra kasti un redzēja tajā dažādas patronas,
lielas, mazas, resnas, tievas, tās bija tik spožas un tīras kā tiko izņemtas no
iepakojuma. Viņš pat zināja no kāda ieroča katra patrona ir, to tēvs viņam
kādreiz bija iemācījis. Tims sāka karināt patronas vienu pēc otras.
Tēvs šķūnī sāka dīrāt otru
vilku kad pēkšņi dzirdēja sprādzienu no mājas, viņš klibodams skrēja skatīties,
kas tas bija. Ieejot istabā Klifs redzēja, ka Tims guļ uz grīdas ar aizspiestām
ausīm. Viņš apskatījās uz eglīti, kura bija izpostīta, jo sprāgstot patronai tika
norauts vesels zars un skujas bija pabirušas pa visu istabu. Klifs dusmīgā
balsi bļāva uz Timu: ”tu mazais draņķi, es tev tak piekodināju nekārt tuvu
svecei”. Klifs gāja uz blakus istabu pakaļ ādas pātagai, tad Klifs atnāc ar
pātagu pie Tima un sāka viņu nežēlīgi sist sakot :”skaties ko tu izdarīji tu
visu sabojāji”. Viens no sitieniem trāpīja Timam pa vaigu, atstājot uz tā garu
asiņainu strīpu, tādu kā rēta uz Klifa vaiga. Kad Klifs pārstāja sist, Tims
piecēlās un ar asarainām acīm skrēja no mājas ārā piebilstot: „es tevi ienīstu”
.
Tims skrienot raudāja, jo bija
ļoti sāpināts, tad viņš paķēra cirvi no šķūņa un ieskrēja mežā. Viņam bija
vainas apziņa, ka viņš ir vainīgs, tāpēc viņš nolēma atnest jaunu eglīti. Viņš
meklēja eglīti, kura būtu labāka par iepriekšējo. Tad skrienot pa mežu, viņš
pēkšņi apstājās, tur tā stāvēja, tik kupla un varena, tādu Tims vēl nebija
redzējis. Viņš sāka cirst, sviedri pilēja pa viņa seju, dažas sviedru piles
tika uz asiņainās strīpas, kas lika sāpēm pastiprināties, bet Tima domas tikai
bija vērstas uz eglīti. Stumbrs bija diezgan liels, bet cirvis neass, kā arī
Tims nebija kārtīgi atpūties. Egle sāka krakšķēt, kad beidzot tā tika nogāzta.
Tims elsojot nopūtās un teica :”es, es to paveicu”. Kad viņš noliecās pakaļ
eglītei, lai vilktu uz mājām viņš ceļoties kājās redzēja tumsā acis. Viņš
nobijās, klusībā cerot, ka tā ir kāda stirna vai alnis, bet nē tas bija tas pats
vilku bars, laikam bija viņus izsekojis uz mājām. Tims saprata, ka nebūs labi,
jo viņam līdz nebija nekā ar ko aizstāvēties tikai neass cirvis. Klifs jau bija
izgājis ārā un sauca pēc Tima, kad pēkšņi dzirdēja vilka kaucienu, viņš
nekavējoties paņēma bisi un klibodams skreja uz mežu.
Tims stāvēja viens pats pret
veselu vilka baru, viņa kājas vairs netrīcēja, viņš zināja. kas notiks un , ka
glābiņa vairs nav. Vilki bija kādu septiņpadsmit metru attālumā no viņā, tie
bija visapkārt. Pēkšņi Tims dzirdēja, ka kāds rūc no aizmugures, viņš lēnām
pagriezās un tur tas bija, vilks, kuram viņš bija nošāvis ausi. Pārējie vilki
bija atkāpušies it kā atstājot Timu vienausainajam vilkam. Vilks uz Timu
skatījās ar naida pilnām acīm. Varēja redzēt, ka tas gatavojas Timam klupt
virsū. Tims satvēra cieši nocirstās egles zaru un izpleta rokas. Viņš aizvēra
acis un atcerējās jauko sapni, kuru šodien nosapņoja. Viņa sejā bija smaids.
Vilks leca Timam virsū, Tims nokrita un viņam aizrāvās elpa, bet vienausainais
vilks ar to nebija beidzis viņš piegāja un iekodās Timam rīklē, no Tima mutes
izskanēja neliels vaids. Tims nevarēja pat neko pateikt, jo bija aizrijies ar
asinīm Vilks izpildīja kodienu pēc kodiena, asins plūda strūklām, viss vilka
purns bija notraipīts ar Tima asinīm. Tima sirds apstājās, viņš nekustīgs
gulēja zemē, ik pa laikam viņa kāja noraustījās, bet tie bija tikai nervi,
pārējie vilki arī sāka skriet klāt, lai plosītu Tima līķi, Tas skats bija
nežēlīgs, Vilku bars Tima līķi mēģināja saraustīt gabalos.
Pēkšņi atskanēja šāvieni, kas
lika vilkiem atkāpties no līķa. Klifs redzot savu dēlu guļam nekustīgu uz zemes
sāka kliegt un izpildīja šāvienu pēc šāviena uz vilkiem līdz bisei lodes
beidzās. Vilki paklīda un Klifs steidzās pie sava dēla, bet bija jau par vēlu.
Klifs redzēja, ka viņa mazais puika ir miris, viņš piegāja pie sava dēla līķa nokrita
uz ceļiem, piekļāva Timu sev klāt un sāka raudāt, tas bija neraksturīgi Klifam.
Pēdējo reizi Klifs raudāja bija pēc sievas nāves. Klifs glaudīja Tima galvu un
sacīja: ”piedod man manu puisēn par visu, piedod, ka tā sanāca, piedod, ka pa
vēlu atnācu”. Klifa asaras krita uz viņa dēla sejas, tad viņš paskatījās
debesīs un skaļi iebļāvās tā, ka visi nakts putni aizlidoja pa malu malām.
Pēkšņi atskanēja rūkoņa, vilki
bija atgriezušies, bet Klifam nebija bail. Viņš piecēlās kājās rokās turēdams
sava dēla līķi un teica: ”Jūs maitas gabali paņēmāt manu sievu, tagad arī manu mazo
puiku un tagad nākat arī pēc manis”. Vilki sāka skriet Klifam virsū, Klifs
izvilka no kabatas granātu, kas vienmēr viņam stāv kabatā, izrāva tai gredzenu,
paskatījās un uzsmaidīja uz Timu un teica: „Mans puika, drīz mēs tiksimies”.
Vilki jau bija gana tuvu, Klifs paskatījās uz viņiem un teica :”skrieniet vēl
tuvāk maitas”. Buuuum, atskanēja sprādziens, kurš iznicināja visu, kas atradās
divpadsmit metru rādiusā. Visa apkārtne ap sprādziena vietu bija notrašķīta ar
asinīm. Sāka snigt un viss pārklājās ar maigu sniega segu.
Ir Ziemassvētki, tas ir
mīlestības un labestības laiks, kad cilvēkiem uz zemes ir labs prāts. Šajos
svētkos ir jābūt kopā ar saviem tuvajiem. Vajag aizmirst par visām nesaskaņām
kas jums ir ar citiem, kaut uz vienu dienu salīgstiet mieru. Lai Ziemassvētkos
piepildās visi jūsu kvēlākie sapņi